18.04 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Sveikas, meitenes! Vecākajai meitai šogad jāuzsāk skolas gaitas un esam pieteikuši viņu mūsu Rīgas domes Izglītības departamenta norādītajā "rajona skolā" ar kuru pēc pirmajiem iespaidiem esmu apmierināta.
Taču reizēm aizdomājos arī par mājmācību, piemēram, redzot šo rakstu: https://aleteia.org/2018/04/24/meet-the-mom-of-16-who-homeschools-blogs-and-runs-a-charity/. Izklausās jau skaisti, bet cik kvalitatīva var būt mājmācība, ja ir 16 bērni? Vai patiešām viens pats vecāks var iedot bērnam to, ko vairāki pedagogi un vēl paveikt visus citus pienākumus? Kā mājmācības bērnam nodrošināt piemērotu sociālo vidi?
Pirms kāda laika runāju par šo jautājumu ar bērnu psihiatri ar konservatīviem uzskatiem. Viņas viedoklis: mājmācība ir ļoti liela vecāku augstprātība un visu iespēju atņemšana bērnam.
Varbūt es tik radikāli neizteiktos, bet mājmācība tomēr, pēc maniem novērojumiem, nav tipisku vidusslāņa ģimeņu izvēlētais variants. Abi vecāki ir strādājoši un ar vienu algu nepietiek, lai pilnvērtīgi nodrošinātu ģimeni. Protams, mājmācība ir modē, bet lielākoties tajās ģimenēs, kur viens pelnītājs ar savu algu var uzturēt ģimeni.
es esmu FB grupā 😀 Šobrīd man bērni ir vēl pirmsskolas vecumā, bērnudārzā neiet.
par socializācijas mītu piekrītu. Pie tam skolas vide ir tālu no reālās dzīves.
Man vēl viens pluss mājmacībai liekas iespēja pašiem izvēlēties mācību līdzekļus. var izmantot ārzemju grāmatas, kaut vai padomju laika matemātikas grāmatas utt. Es tagad pirmsskolai nopirku Egmont izdotās darba burtnīcas par skaitļiem, burtiem utt. ar Mikipelēm un citiem multeņu varoņiem, tās ir skaistas un pašam gribas izpildīt visus uzdevumus.
Man arī nav pilnas slodzes darbs, un es pie tam gandrīz vienmēr strādāju no mājām.
Socializācija ir ļoti kaitinošs mīts. Varu piebilst un apgāzt šo teicienu, jo socializācijai nozīme varētu būt vien tad, ja bērns ir vienīgais ģimenē un dzīvo dziļi mežā, kur apkārt nav neviena cita cilvēka un bērna. Tas, kā bērns veidos saskarsmi ar citiem, ir atkarīgs no vecākiem un no bērna personības tipa. Jo vienmēr būs tādi bērni, kas arī lielajos baros- bērnudārzā un skolā- vienmēr sēdēs malā un neilgosies pēc saskarsmes. Mūsu ģimenes bērniem ir nepārtraukta saskarsme ar visdažādāko vecumu cilvēkiem un bērniem un uzskatu, ka tas viņām nāk tikai par labu. Reālajā pieaugušo dzīvē mēs taču kontaktējamies ar visdažādāko vecumu cilvēkiem, nevis tikai ar +-1 gadā dzimušiem.
pedagoģe* un klasi*
Esmu mājmācības mamma. Esmu padagoģe ar augstāko izglītību un, jau gaidot pirmo bērnu, zināju, ka ātrāk par 3 gadiņiem bērnudārzā nelaidīšu. Tas bija abu ar vīru kopīgs lēmums. Laika gaitā sapratām, ka mājmācība jeb izglītība ģimenē ir vislabākā mūsu ģimenei. Vīrs strādā un rūpējas finansiāli, es audzinu un izglītoju bērnus, kā arī piepelnos nedaudz ar privātstundām. Ja tev ir interese, vari pievienoties Fb grupai "Mājmācības interesenti". Vecākā meita rudenī sāks 1.kasi mājmācībā.
To, cik reāli mājmācība kaut ko risina un sapratīsim līmeni, ieguvumus un mīnusus, sapratīsim, kad būs izaugusi kāda mājmācības paaudze un sekmīgi startējusi dzīvē, šobrīd ir pieņēmumi.
Tas, kas mani dara bažīgu, ir fakts, ka liela daļa no tās paaudzes, kam šobrīd ir bērnu mājmācībā, skolā paši nav neko sekmīgi apguvuši pamatlietas. Var būt, ka manai skepsei nav pamata, jo pagaidām savus secinājumus izdaru no dažām lasītām diskusijām, kur iesaistījās mājmācībā esošu bērnu vecāki. Laiks parādīs.
Risina gan, citādi mājmācība Latvijā nekļūtu tik strauji populāra. Reāli skolas šeit vairs nav vieta, kur mācīties, bet izrādīties. Trūkst skolotāji un visas pārējās lietas.
Par valsts skolām, klasēm un mācībām. Jāsaka, ka esošā sismēma un kārtība ir stipri orientēta uz bērnu vidējo. Skolotāji mēdz būt dažādi un kā jau katrā profesijā ir izcili profesionāļi un tādi, kas profesijā strādā ķeksīša pēc. BET lai arī cik izcils būtu pedagogs, nav iespējams nodrošināt nesksaitāmas dažādas, atšķirīga pieejas vienā mācību stundā, ja klasē ir 30 bērnu. Līdz ar to ir bērni kas pielāgojas, bet ir nespēj pielāgoties un viņiem zūd interese par mācībām.
Tāpat atmosfēra klasē, visādi grupējumi, klimats bšu atkarīgs kā no konkrētiem bērniem, tā klases audzinātāja un zināmā mērā arī no bērnu vecākiem. Kur viens jutīsies kā zivs ūdenī, tur otrs atstumts.
Vai šīs problēmas efektīvi risina mājmācība - diez vai .....
Paldies! Man gribētos dzirdēt argumentus! Vai klases kolektīvs tiek minēts kā vienīgais faktors bērna "sabojāšanā" - novēršanā no mācībām?
Mājmācība ir iespējama, ja vismaz viens no vecākiem nestrādā (vai strādā maiņās). Par to vai var vai nevar iztikt ar vienu algu, ir ļoti diskutabls jautājums, jo cilvēkiem ir ļoti atšķirīgas prasības pret dzīvi.
Mājmācība kā metode der pirmskolā, nu labi vēl sākumskolā + paralēli interešu izglītības pulciņi, kas noder arī socializācijai ar sava vecuma vienaudžiem. Socializācija ar sava vecuma bērniem ir būtiska attīstībai, bet skola nav vienīgā vieta, kur to dot.
Saviem bērniem nekad neesmu apsvērusi iespēju mājmācībai, gan tāpēc,ka uzskatu, ka svarīga ir socializācija, gan to, ka pedagogi tāpēc ir pedagogi, lai izskaidrotu un iemācītu (labāka zināšanu bāze un metodika), gan arī tāpēc, ka nejūtu sevī pedagoga vēlmes un labāk daru, to kas man padodas labāk.
Nepiekrītu. Jāsaka, ka es par šo lietu padziļināti neesmu interesējusies. Vienīgi varētu nosaukt daudzus nē saistībā ar valsts skolām, kur nereti klases kolektīva dēļ tiek sabojāti perspektīvi bērni.