Lēciens no galvas sirdī

Šī brīža jaunākā paaudze ir tik tālu no dabas, kā vēl nekad tas nav bijis. Bērniem trūkst sasaiste ar dabu un dabīgo. Ir moderno tehnoloģiju laiks, tomēr cilvēks joprojām ir un būs dabas būtne un šī sasaiste ar dabu nozīmē sasaisti ar sevi pašu.

Brīvdabas pedagoģija ir jauns mācību priekšmets skolās, kas ir ļoti labi piemērots tieši jauniešiem (bet ne tikai.). Tas nenozīmē, ka tiek uzaicināti nozares speciālisti, kas attālināti no dabas māca par to. Un tā nav arī mācība par izdzīvošanu dabā. Šis mācību priekšmets nav domāts rokdarbu vai amatniecības apgūšanai. Tas ir vairāk spirituāls un vērsts uz pamatsasaisti ar dabu. Un ko es kā indivīds varu dot dabai un ko es tās labā varu darīt. Optimāli būtu visā mācību procesā iepīt dabas esamību. Un te nav nolūks atraut bērnus no jaunākajām tehnoloģijām, bet gan tās vajadzības gadījumā izmantot izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Šobrīd skolu fokuss ir sens un novecojis. Mēs iznīcinām dabu un mēs kļūstam arvien attālinātāki no tās. Sēdēšana telpās un dabas zinātņu mācīšanās no grāmatām nav ne mazākajā mērā risinājums. Dabai ir vajadzīga aktīva cilvēku palīdzība, konkrēta rīcība, kas ir vērsta uz dabas glābšanu un atjaunošanu, balstoties uz dabas īsteno dabu, ka tā ir jau pati par sevi pilnīga. Mēs tā nevaram glābt pasauli, ja turpinām iet pa iestaigāto ceļu.

Uzticēšanās sev un otram

Šī sasaiste ar dabu dod bērniem un jauniešiem paļaušanos un uzticēšanos pašiem sev. Tā dod drosmi.

Ir uzdevumi, kuros skolēni dodas mežā un veic uzdoto. Tai brīdī pedagogs neredz savus skolēnus, bet uzticās viņiem. Arī skolēni uzņemas atbildību par sevi un savu rīcību.

Šajā mācību priekšmetā skolēni iemācās ar sirdi klausīties un ar sirdi runāt. Tā ir spēja, kas nāk vēl pirms lasīšanas un rakstīšanas. Ja šīs lietas darbojas, tad jau ir ļoti daudz sasniegts. Tas ir ārkārtīgi svarīgs instruments, ko iedot līdzi dzīvē. Vēl viena svarīga spēja ir ieiet sevī, sadzirdēt sevi.

Ieskats mācību procesā

Pirmais nosacījums – daba ir telpa. Laikapstākļiem nav nozīmes, kamēr tas nav bīstami. (Ja nu uzturēšanās ārā nekādi nav iespējams, tad retos gadījumos paliek telpās.)

Daudzas idejas tiek realizētas, iedvesmojoties no seno tautu rituāliem, piemēram, zēna pāriešana vīrieša kārtā. (Uzreiz jāpiebilst, ka tie nav kaut kādi iniciācijas rituāli, kas tiek skolās īstenoti.) Sarunas ap ugunskuru, meditācijas vienatnē un dalīšanās ar šo pieredzi apļa sarunās, apmetnes izveidošana u.c.

Daudzi elementi tiek ņemti no “izdzīvošanas dabā”, tomēr ikvienā procesā ir jāsaprot tā garīgums. Ugunskura kurināšana nav tikai omulīga pasēdēšana. Dabas vērošana vienatnē nav tikai sēdēšana un nekā nedarīšana. Nometnes būvēšana nav tikai amatniecības un rokdarbu attīstīšana utt. Visas aktivitātes noved pie spiritualitātes, pie sevis un dabas saistības apzināšanās un pie dabas procesu izprašanas.

Viens no uzdevumiem – katrs skolēns dodas dabā un atrod sev mīļāko vietu. Katrs vēro turienes dabu. Reizēm tas ir novērošanas uzdevums ar vēl kādu konkrētu uzdevumu, bet reizēm tikai vērošanas uzdevums. Nav ne telefona vai datora, ne citu cilvēku. Ir tikai viņš un daba. Daudziem šis uzdevums ir ļoti grūts, jo ir pieraduši pie mūsdienu lielā ātruma un daudzajiem uzmanības novērsējiem, bet daba ir lēna un jaunieši pie tā nav pieraduši.

Dezorientētā jaunatne

Daudzi jaunieši nezina, kurp dzīvē doties un nezina, kā tas ir – būt neatkarīgam no materiālisma. Šajā brīdī būtu vērtīgs indiāņu rituāls, kad jaunietis uz četrām dienām un četrām naktīm dodas prom savas misijas meklējumos. Viņam līdzi nav gandrīz nekas. Viņš gavē (līdzi ir vien tikai ūdens) un nav nekas, kas novērš uzmanību. Viņš dodas ar nolūku atrast atbildes uz jautājumiem – kas ir mans ceļš, mana sūtība? Kāpēc es esmu? Kādi ir mani dzīves uzdevumi? Pēc šīm četrām dienām atgriežas atpakaļ pavisam cits jaunietis. Un iegūtās vērtības ir dzīvei neatsveramas.

Diemžēl šāds priekšmets skolās ir grūti īstenojams. (Tomēr nav neiespējami. Skatīt rakstu “Ilgtspējīgas pasaules radīšana un skola (SiA)!) Bet to var mēģināt iedot caur skolas aktivitātēm jauniešiem līdzi dzīvē. Ieiet sevī, sadzirdēt sevi... Tas ir ļoti vērtīgi un svarīgi. Būtībā tie jau ir divi mācību priekšmeti – daba un dzīves misija.

No galvas lēciens sirdī

Vairums skolotāju mācību procesu saprot kā zinātni un nevis kā mākslu. Mācīt ar humoru – tās ir pavisam citas attiecības starp skolēnu un skolotāju. Spēkam ir jānāk no sirds. Galva ir kā instruments un kalps. Šobrīd izglītībā ir otrādi.

Ir daudzi pedagogi, kuriem ir vienalga, kā viņi māca. Pat ja tiek izmantotas modernas metodes, sirds aspekts nav pietiekams. Ir svarīgi, ka bērni skolotājus uztver par cilvēkiem.

Šobrīd nav arī viegli to mainīt, jo mācību process ir ļoti pakļauts birokrātijai. Viss tiek spēcīgi diktēts: mācību priekšmeti, saturs, laiks, pārbaudes darbi utt. Daudzi administratīvie uzdevumi gulstās uz skolotāju pleciem. Tāpēc šie jautājumi ir jārisina sabiedrības līmenī. Vai tiešām mācību procesam ir jābūt sadalītam 40 minūšu ritmā; bailes par sliktu vai nepietiekamu sniegumu un konkurence visos līmeņos (valsts, ekonomikas, sabiedrības); vecāku bailes par to, vai viņa bērns tiks universitātē vai pie laba darba. Tā ir kļūda domāšanā un lietu izprašanā.

Nekad nav par vēlu pamosties un savu dzīvi ņemt paša rokās. No galvas ielēkt sirdī un iet jaunus ceļus. Jo kas tad padara dzīvu? Savu dzīvi dzīvot un caur dzīvi dejot (nevis izsoļot kā zaldātiņam). Uzdrošināties un iestāties par apzinātu dzīvi!

Šis un citi raksti blogā Rasas dārzs: www.rasasdarzs.com

Foto: Michał Lech/Pixabay