Ko par harmoniskām attiecībām ģimenē var mācīties no vēdām?

16. Oct 2016, 00:29

Bērna audzināšana nav vienkāršs uzdevums. Lai gan nav vienas grāmatas, kura pateiktu priekšā, kā veidot harmoniskas ģimenes attiecības, katrā kultūrā ir tradīcijas, kurām sekojam vēl līdz mūsdienām. Indijā šīs tradīcijas diktē hinduisma svētie raksti - vēdas. Kā tās var kalpot par padomu mūsdienās, kad vecāki un bērni pakļauti nemitīgam stresam, stāsta vēdiskais filozofs un psihologs Uģis Kuģis.

Mūsdienās neviens nav pasargāts no stresa – nedz vecāki, nedz arī viņu atvases. Tieši tāpēc cilvēkiem, kuri gatavojas kļūt par vecākiem, ir būtiski jau laikus tam gatavoties, ne vien bērnam piemērojot savu sadzīvi, bet arī pašiem būt gataviem mainīt savu izturēšanos. Uģis Kuģis pastāsta, ka vēdiskajos laikos bērns tika piesaukts un ieņemts ar svētību – ģimenes galva (tēvs) gāja pēc svētības pie ciema vecākajiem. Tas ir arī iemesls, kāpēc vecāki ar daudzām problēmām, tajā skaitā stresu, spēja tikt galā daudz vieglāk, jo viss jau laikus tika darīts apzināti. Nereti gadās dzirdēt vecākus atzīstam, ka bērns nav bijis plānots. Šādos gadījumos itin bieži arī novērojams, ka bērns tiek audzināts kā nu pagadās.

Viena no būtiskākajām lietām, kas jāņem vērā bērna dzīves pirmajos gados ir tā, ka līdz piecu gadu vecumam, viņš ļoti aktīvi apgūst pasauli. Tā kā visciešākā saskarsme šajā laikā ir ar vecākiem, tieši viņu uzvedība bērnam rāda piemēru. Ikvienam no mums dzīves laikā ir nepieciešama kāda autoritāte un bērnam tie ir vecāki – māte, tēvs, kas rūpējas par viņa drošību. Vecākiem ir jāapzinās, ka viņiem ir apzināti jāieiet savā vecāku lomā. Nevienā ģimenē nav iespējams izvairīties no stresa brīžiem, tomēr tieši vecāku pienākums ir rādīt, kā ar šiem brīžiem tikt galā. Piemēram, ja bērns redzēs, ka vecāki kā līdzekli pret likstām izmantos alkohola pudeli, ir liela iepēja, ka arī viņš to vēlāk izmantos kā paņēmienu cīņā pret stresu.

Eksperts novērojis, ka mūsdienās vecāki ģimenē nezina savas lomās. Jo īpaši sarežģītā situācija atrodas mātes, kuras ir vienas, viņas baidās bērnu disciplinēt un to pārdzīvo pat brīžos, kad tas nepieciešams. Ļoti būtiski, lai bērns redz, ka vecākiem kaut kas ir centrā – reliģijā tas ir Dievs. Arī vecākiem ir jāseko kādam, jo, bērnam to redzot, radīsies izpratne, ka arī vecāki tikai mācās. Tāpat nedrīkst aizmirst par pašu vecāku attieksmi pret saviem vecākiem. Vēdiskajos laikos bērns līdz piecu gadu vecumam tika maksimāli mīlēts, un tā audzināšanā pieļauta zināma visatļautība, protams, ievērojot zināmus rāmjus. Tikai pēc šīs vecuma sasniegšanas robežas tika nospraustas stingrāk. Savukārt to novilkšana bija tēvu pienākums.

Kad vecāki sāk risināt savas savstarpējās attiecības, domājot par pareizu bērnu audzināšanu, bieži šo strīdu vidū pazūd pats bērns. Tiklīdz vīrietis sāk pārmest sievietei, piemēram, nepietiekami stingru bērna audzināšanu, sievietei ir visas tiesības prasīt vīrieša palīdzību. Tāpat arī stresa situācijās, vīrietim ir jāspēj uzņemties vadību. Nereti vecāku stresu bērni iemācās izmantot savā labā. Uģis Kuģis uzsver, ka strīdēties bērna klātbūtnē nevajadzētu nekad, jo tas var atstāt psiholoģiskas sekas nākotnē. Vēdiskajos laikos šim mērķim tika izmantotas īpašas strīdu istabas, kurās izlādēt dusmas nevienam neredzot. Vēdiskais filozofs arī stāsta, ka ģimenē ir jābūt gan sievišķajai, gan vīrišķajai enerģijai. Gadījumā, ja tēva nav, tas var būt arī, piemēram, treneris futbolā vai brālis. Māte nedrīkstētu pārņemt vīrieša lomu, kura būtība ir bērnu audzināt un sodīt, ja tas ir nepieciešams. Mammai ģimenē ir jābūt tai, kas bērnam sniedz mīlestību.

Katram cilvēkam jau kopš bērnības ir izteiktāka skolotāja, vadītāja, biznesmeņa vai strādnieka puse. Daudzu vecāku problēma ir neieklausīšanās sava bērna vēlmēs un nepareiza tā prasmju novērtēšana, turpinot sūtīt bērnu uz ārpus skolas pulciņiem, kas viņam patiesībā nav piemēroti. Jo, ja bērna „stihija” nav sports, viņš nebūs tik veikls un izturīgs, kā tiem, kuriem tas ielikts liktenī. Citiem savukārt no bērnības spēcīgāk jūtama biznesmeņa puse. Jau laikus to var palīdzēt noteikt vēdiskais skolotājs. Jāpadomā, vai ar pulciņiem vecāki necenšas patiesībā panākt vairāk laiku sev, lai varētu darboties telefonā, datorā vai ar citām lietām. Cik daudz vecāku skatās, ko bērns dara ārpus skolas un kādas ir tā attiecības ar pulciņa vadītāju, citiem bērniem? Vecākiem ir bērnam jājautā, kā viņam iet un jāsaprot, ka tas ir ilgstošs darbs, kamēr ar bērnu izdodas nodibināt abpusēju dialogu. Svarīgi ir runāties ar savu bērnu un viņa ikdiena ne tikai jāvēro, bet tajā arī jāpiedalās.