Kam grūtāk bērnam vai vecākiem?

Bērns aug un pamazām top patstāvīgāks. Viens ātrāk un pats raušus raujas kļūt patstāvīgs. Cits lēni, soli pa solītim dodas plašajā pasaulē. Kaut kā šķita, ka ar pirmo bērnu būs grūtāk, viņam dot patstāvību un uzticēties viņa spējām pašam organizēt savu laiku un lietas. Izrādījās citādi - mazākais, laikam vienmēr vecākiem ir būs mazākais.

Lai gan puikam nu jau 11 gadu un meita šajā vecumā pati sekmīgi nokļuva uz visiem pulciņiem, arī izbraukājot cauri pusei pilsētas ar sabiedrisko transportu, pati jau krāmēja somu sacensībām un nometnēm, ar puiku viss ir kaut kā citādi.

Viss notiek lēnāk, bet arī šobrīd, kad puiks jau sekmīgi pats tiek galā ar daudzām lietām, man ir liels stress, ja es nevaru procesu pieskatīt un kontrolēt.

Smieklīgi - stress ir ne jau bērnam, bet man! Tā nu es mācos apklusināt savu vēlmi visur būt klāt un mācos uzticēties sava bērna spējām salikt savas mantas, saorganizēties, iziet laikus no mājās un nekavēt, nokļūt ar pareizo sabiedrisko transportu un mierīgi uztvert to, ka aizmirstas atsūtīt man sms, ka sekmīgi ir galā. 

Kā Jums izdodas palaist savus mazos lielus bērnus pasaulē un nestresot par lietām, kur bērni paši spēj tikt galā, bet Jums ir grūti uzticēties?