Dzimtas vēsture bērna acīm

Kad es biju maza meitene, man ļoti bieži patika skatīties vecos fotogrāfiju albūmus, īpaši tos, kas atradās pie vecvecākiem. Tad nu mēs ar vecvecākiem bieži apsēdāmies pie galda un viņi man stāstīja – kas uz kuras fotogrāfijas attēlots – vai tās ir vecvecmāmiņa, vecvectētiņš vai kāds cits redzēts vai neredzēts radinieks, draugs, skolas biedrs. Bieži uzjautrinājāmies par maniem vecākiem, skatoties viņu bērnības bildes. Tas bija jauks un ļoti vērtīgs laiks.

Vēsturiski manā ģimenē sievietes precējās un dzemdēja bērnus diezgan vēlu (ap 30 un pēc 30 gadiem), un tā tas notika arī vairākas paaudzes atpakaļ. Līdz ar to ne es, ne mans bērns nekad nav piedzīvojis savus vecvecvecākus. Taču aplūkot, kā viņi ir izskatījušies mēs vienmēr esam varējuši aplūkot fotogrāfijās.

Pa vidu ir bijuši 2 Pasaules kari, kas ne tikai laupījuši dzīvību daudziem cilvēkiem, bet arī izmētājuši tos pa visu plašo pasauli. Līdz ar to daudziem cilvēkiem fotogrāfijās nemaz nevar “savilkt galus” kopā.

Kad man piedzima dēliņš, uzdevu sev jautājumu, cik svarīgi un kādā vecumā ir vērts stāstīt un rādīt bērnam viņa dzimtas vēsturi? Par nozīmi, manuprāt, nav jautājumu, jo es dzīvoju pēc principa: “Tas, kurš nezina un neinteresējas par savu pagātni, nevar radīt veselīgu augsni savai nākotnei”. Jo pēc būtības – ja mēs dzīvojam, tad tas nozīmē, ka mums katram ir sava pagātne, kas ir daudzus simtus, tūkstošus un miljonus gadus veca. Stāsti par pagātni un tad dzīvojošajiem, manuprāt, bērnam var radīt arī stipru piesaisti dzimtai, zināmu atbildības un goda sajūtu. Protams, svarīgi ir arī pastāstīt, ka katrā dzimtā vai ģimenē ir savas melnās avis, jo cilvēki taču ir tik dažādi. Un tas, ja dzimtā vai ģimenē ir kāda melnā avs, tas nenozīmē, ka tas ir kā zīmogs pārējiem šīm dzimtas vai ģimenes locekļiem, jo mēs paši veidojam savu dzīvi un likteni.

Vecums, kādā sākt cilāt šos jautājumus, manuprāt, atkarīgs no paša bērna, viņa interesēm. Mans bērns par vecvecvecākiem, vecajām fotogrāfijām sāka diezgan agri interesēties. Iespējams, tas saistīts ar mūsu lauku mājām, kaimiņiem, vidi, kas ir veidojuši un ietekmējuši šo interesi, jo viņš no pašas mazotnes dzirdēja sarunas par kaut kādiem personāžiem, redzēja vecās fotogrāfijas, kaimiņiem arī vienmēr paticis dalīties ar kādu “mednieku stāstiņu” par vecajiem laikiem utt. Taču par agru, manuprāt, nav nekad. Vienkārši, iespējams, vajag atrast veidu, kā bērnu ieinteresēt.

Vienīgais albums, kurš bērnam netika rādīts (un arī pati izvairos to skatīties) ir ar bērnu bildēm. Reiz cilājot vecvecvecāku mantas uzgāju šo reliktu starp mana vectēva dokumentiem. Laikam nāve tomēr ir tāds fakts, kas izraisa zināmu pietāti, tāpēc to iemūžināt bildēs, nezinu, vai ir prātīgi, taču senākas tradīcijas neapstrīdu. Es vienīgi varu izvēlēties savu ceļu un veidu, ko iemūžināt bildēs un ko nē.

Ļoti interesanti ir tas, ka, manuprāt, un arī mans dēls to ir uzķēris, ka senajās fotogrāfijās salīdzinoši jauni cilvēki ir izskatījušies daudz vecāki (par savu vecumu), nekā tas ir mūsdienās. Iespējams, šos procesus ietekmē ne tikai ģenētika un dzīvesveids, bet arī fotogrāfiju kvalitāte – vide, apgaismojums. Vienmēr ir interesanti salīdzināt, ka noteikta vieta izskatījusies tad un tagad, piemēram, Aglonas bazilika. Tad vēl ir mēģinājumi saskatīt zināmu ģenētisku līdzību – piemēram, līdzīga acu forma, matu krāsa utt. Un ja vēl pie visa klāt var pastāstīt par kādu ar bērnu kopīgu rakstura iezīmi vai senču varoņdarbu, tad interese un piederības sajūta ir uz maksimumu:) 

Lai pagātne mums ir draugs un patīkamas atmiņas, ko nodot citām paaudzēm, Gucci123

Bilde ņemta no mājas lapas: http://www.visitdagda.com/index.php/lv/

Bildē attēlots: Dagdas bijušais kinoteātris Komjaunietis