10 gadu jubileja

Mans vidējais dēls tādas lielas dzimšanas dienas svinības nekad iepriekš nebija vēlējies. Vienmēr esam viņa jubilejas svinējuši mājās, ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Citus gadus bija sabraukuši brālēni un māsīcas, citus-tikai ome vai 1 klasesbiedrene, kuras mamma ir arī mana draudzenes. Šogad gan dēls izteica vēlmi dzimšanas dienu svinēt mazliet savādāk, plašāk.

Tā kā es savu dzimšanas dienu svinēju uz jahtas, tad arī puika to gribēja, jo ļoti patika stūrēt jahtu, patika atmosfēra utt. Un tā, rūpīgi izsverot dažādus par un pret, palikām pie 5 draugu uzaicināšanas, no kuriem gan 3 netika (slimība, citi plāni un par trešo nav ziņu). 

Renāts jau nedēļas sākumā uzzīmēja ielūgumus ar enkuriem, bet es tikmēr plānoju izklaides un ēdienu. Un rūpīgi sekojām laika ziņām, jo lietus gadījumā vismaz jahtas brauciens noteikti būtu jāatceļ.

Un tā sestdienas rītā, paņēmusi savus bērnus un abus ciemiņus, ar vilcienu devāmies uz Lielupi, kur gaidīja mūsu skaistule jahta. Pa ceļam, īsinot laiku, spēlējām spēli, kur ar konkrēta alfabēta burtu jāsauc vārdus, kas ienāk prātā. (Šo mēs vienmēr spēlējam ceļā. Super spēle, kur paplašināt vārdu krājumu bērniem.) Tas gāja salīdzinoši viegli, taču, kad spēlējām spēli, kur katras nedēļas dienas pirmajam burtam pretī jaliek ēdiens ar tādu pašu burtu, gāja pavisam švaki:) 

Arī pārvietošanās ar vilcienu šiem bērniem vienam nebija bijusi vispār, bet otrs bija braucis kaut kad sen sen-tā kā arī to varējām uzskatīt par aktivitāti:) Arī jahta viņu dzīvē bija pirmo reizi. Izbaudīja ļoti. Pat stūrēt mums kapteinis ļāva, kas visvairāk pie sirds gāja Renāta klasesbiedrenei. Teica, ka nemaz nedomājusi, ka tas tik viegli:) Sākumā domājām pabraukāties pa Lielupi, bet beigā spaši bērni sevi caur jūras vārtiem ieveda iekšā jūrā.  Tur gan man, gan mazajai meitiņai palika mazliet slikti, tāpēc rāpāmies vien ārā uz klāja, lai skatītu apvārsni. Pārējiem nevienam slikti nebija paldies Dievam. Dodoties uz ūdens, tas noteikti jāņem vērā. Līdzi gan neko pret sliktu dūšu nebiju paņēmusi. 

Biju sarūpējusi dažādas uzkodas, bet visātrāk no šķīvjiem pazuda maršmalovi un čipši:) Pat pašu gatavotie hamburgeri tika izkonkurēti. 

Brauciens ar jahtu bija brīnišķīgs, kaut laiks mūs todien nelutināja ļoti-bija vēss, bez saules, toties gan iejušanās kapteiņu lomā, gan kapteiņa gultas vietas izčekošana, gan sekošana visiem mērījumiem (dziļums, virziens, ātrums utt), gan dažādo putnu lidojumi virs galvas un suņa, kas saimnieka mudināts, skrēja pa Lielupes balto kāpu turp un atpakaļ, mēli izkāris, vērošana-tas viss bērniem, ceru, atstās iespaidu uz ilgāku laiku. 

Kad atgriezāmies Rīgā pie mums, dārzā sākās paslēpju spēlēšana, balonu spridzināšanas spēle. Vēl kaut kas, kur nemaz nepiedalījos-viņi paši sevi lieliski prot nodarbināt. Tikmēr pagatavoju atkal kaut ko uzkožamu. 

Un tad jau nāca mūsu otrā lielā aktivitāte, kuru, kā teica bērni, visi ļoti gaidīja.Renāts jau iepriekš bija izstāstījis. Kopīgi taisījām virtuļus. Restorāni un kafejnīcas taču arī piedāvā svinības viņu virtuvē, tad kāpēc gan es pati nevarētu tādas novadīt?:) Daudziem Rīgas bērniem šis ir kas jauns un nezināms, jo mammas parasti izvēlas nopirkt vai nu gatavus  mīklas izstrādājumus vai labākajā gadījumā saldēto mīklu. Naktī biju iemīcījusi mīklu, lai tā būtu jau gatava. Kopīgi mācījāmies rullēt un spiest virtuļus. Pie vārīšanas eļļā gan nelaidu drošības apsvērumu dēļ. Kad virtuļi bija izvārīti, sākās skaistākā un garšīgākā daļa-rotāšana. Tur nu varēja izpausties katrs pēc sirds patikas.

Un kamēr mūsu saldumi uz sevis kārtīgi kaltēja salieto šokolādi, mēs gājām ārā tēlot mūmijas. Visgrūtākais ir nostāvēt nekustīgam un nerunāt:) 

Un tad jau saldā daļa ar bērnu šampanieti un virtuļiem. Biju pagatavojusi siera kūku, taču izlēmām, ka nemaz nevilkšu laukā no ledusskapja, jo bijām paēduši gana. Dejojām, smējāmies, fotografējāmies. Kad jautāju Renātam, cik viņš liktu par ballīti, atbildēja, ka 9, jo 10 varētu tad, ja būtu atnākuši visi aicinātie un ja ballīte varētu turpināties vēl:)

Man patīk ar bērniem kopā pavadīt laiku, vērot viņu uzvedību, protams, arī mēģinot izsecināt, kāds ir mans pašas bērns, ja viņš par savu draugu ir izvēlējies vienu vai otru bērnu. Caur bērniem var iepazīties arī ar citiem cilvēkiem-viņu vecākiem, varbūt pat iegūt jaunus ģimenes draugus. Arī tā ir pievienotā vērtība. Un vēl man ļoti patīk iepriecinātgan savus, gan citu bērnus-viņiem prieku sagādā kaut vai krāsainākas salvetes kā ikdienā, kaut vai augļu "ezītis" vai atļauja mazliet ilgāk neiet gulē un spēlēt skaļu mūziku. Pat baloni, kas itkā ir ikdienā redzami, katru reizi viņos raisa prieku.(Starp citu, šie bija izcili labi un izturīgi baloni (pirku Tiimari). Bieži vien nopirkt labus, viegli piepūšamus, tādus, kas nelaiž gaisu ārā, balonus ir neiespējamā misija.) 

Un man vispār patīk svinēt savu bērnu dzimšanas dienas! Tā ir tik īpaša diena, kad atcerēties dienu, kad pirmo reizi viņus ieraudzīju. Pārrunāt ar viņiem par to dienu, par sajūtām, par laika apstākļiem, kopā kavēties atmiņās. Svinēsim mūsu bērnu dzimšanu!