Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Savā savdabīgajā fiziskajā stāvoklī, kad īsti nestāvu uz zemes un pati pat nespēju rēķināties ar savu varēšanu vai arī atmiņu, ir ļoti svarīgi, ja blakus ir kāds saprotošs cilvēks, kurš atbalsta. Un te es nerunāju par psihoterapeitu, kuram, gluži loģiski, tiek maksāts par to, ka viņš klausās. Šobrīd psihoterapeita vizīti esmu atlikusi kā pēdējo variantu, ja nu visi striķi trūkst, jo biedē gan izmaksas, ko tas prasītu, gan arī tas, kā tad īsti atrast savu speciālistu? To ir tiiik daudz, bet kā ieraudzīt starp tiem daudzajiem savu īsto un vienīgo? Tas var būt īsts izaicinājums. Bet šoreiz mans stāsts ne par to. Šoreiz par to, ko par manu pašreizējo stāvokli saka citi.
Ja mans tuvākais cilvēks, vīrs, ir saprotošs un ne reizi nav iesmējis par to, kā jūtos, ka daudz ko nevaru, tad draugu un paziņu bariņam gan šī reize atklāj patieso seju. Žēl. Bet labāk šāds gadījums nekā lielāka bēda, kad atklājas īstie draugi.
Vienai no savām draudzenēm stāstīju, cik slikti jūtos, ka nevaru neko pagūt, ir pastāvīgs nogurums, jūtos slikti. Jūsuprāt, kāda bija viņas atbilde? Tāds nicinošs – bet dari vairāk, tad arī vairāk varēsi izdarīt! Ziniet, pēdējās nedēļās un mēnešos es drīzāk eksistēju un priecājos par brīdi, kad var atkal atlaisties gultā, bet tu man saki, ka vajag vairāk pacensties? Paldies, mīļā! Nav mums pa ceļam. Es saprotu, ka vienmēr esmu citu acīs bijusi kā cieta klints, kuru nevar satricināt nekādas vētras, pie kuras var iet kratīt sirdi, kura vienmēr palīdzēs un izdarīs, ko citi lūgs, bet šajā reizē ir atklājusies realitāte. Kad pašai beidzot ir nepieciešama palīdzība un atbalsts, saņemtu vien replikas, ka vajag vairāk strādāt un mazāk čīkstēt.
Vēl viens gadījums, ar kuru noteikti saskaras tie, kuriem ir veģetatīvā distonija. Kad paziņai, kura visādi citādi šķiet ļoti foršs cilvēks, izstāstīju par to, kas notiek manā galvā un ķermenī, saņēmu izsmejošu atbildi, ka tagad jau tā ir visiem un, vispār, tas ir tikai izdomājums. Sadomājies, ka jūties sūdīgi? Tad nu arī jūties sūdīgi! Nedomā par to un būs labi!
Un tā es turpinu dzīvot, lielākoties vienkārši eksistējot. Kad jūtu, ka atkal kļūst vēl sliktāk, es cenšos nelaist sev šo sajūtu klāt. Pagaidām nesanāk, lai arī kā es censtos, jo rokas un kājas notirpst, pati sādu peldēt, sirdsdarbība trako. Acīmredzot, vajadzīgs treniņš. Bet varbūt, vadoties no citu domām, vajag vienkārši vairāk darīt, strādāt un mazāk domāt. Ziniet, kaunējušies labāk būtu, ka izdomājat sev visādas kaites. [tā noteikti domā liela daļa, kuri paši ar veģetatīvo distoniju nav saskārušies]
Psihoterapeits arī lieliski nostabilizē to, ka vairs citu teiktais nespēlē lomu. Nav vajadzība par savām izjūtām komunicēt ar citiem, nav vajadzība izskaidrot, lai viņi izprastu un atbalstītu. Psihoterapeits ir tieši tāds atbalsts un spēka avots, kur tu pats nostājies uz kājām un sāc iet ar spēcīgu mugurkaulu un augsti paceltu galvu.
Gribētu teikt, ka psihoterapeitam būtu jābūt pirmajai nevis pēdējai izvēlei. Man dažādie veģetatīvie traucējumi ir trīsarpus gadus, kopš tos apzinos, jo ir tik spēcīgi, ka paņēmuši darbspējas un socializēšanās iespējas. Esmu labi pazīstama ar atbalsta un terapiju iespējām medicīnas sistēmā. Mēģināju psihologu sākumā, bet manā gadījumā tas nenostrādāja. Pēdējo pusotru gadu ir psihoterapeits un varu droši apgalvot, ka tas ir daudz vairāk sakārtojis manu ikdienu. Darbspējas un socializēšanās spējas pēdējā pusgadā pamazām sāk atjaunoties un stabilizēties.
Man pirmais gads ar VD bija murgs, pēc četriem gadiem esmu iemācījusies, ja nāk sliktums, neieciklēties uz sajūtām, bet sākt kaut ko darīt.