Tas, ko Tu nezini par ēšanas traucējumiem jeb skats no iekšienes.

Par ēšanas traucējumiem – anoreksija, bulīmija, kompulsīvā ēšana noteikti ir dzirdējis ikviens. Parasti ēšanas traucējumi tiek asociēti ar ļoti, ļoti kalsnu meiteni, kas ikdienā atsakās no ēdiena, badojas un nereti tikai slimības kulminācijā apkārtējie cilvēki pamana, ka ir nu jau ielaista problēma. Bet, kā ir patiesībā?

               Patiesībā ēšanas traucējumi ir ļoti viltīgi un nereti ķermeņa aprises par to var neliecināt. Ja anoreksijas slimnieki ir vieglāk pamanāmi (straujš svara zudums, atteikšanās no ēdiena, izolēšanās), tad ļoti bieži (65%) bulīmijas pacienti ir normālā svarā vai pat ar nelielu virssvaru un pavisam mazs procents ir tādu, kas ir zem svara normas un līdz ar to – grūtāk pamanāmi traucējumi. Ir vairāki bulīmijas paveidi, piemēram, atipiskās bulīmijas gadījumā cilvēks vemj ēdienu tā, lai tas nepaliek nemaz, sporto tā, ka kaloriju deficīts ir tik liels, ka ķermenis lēnām izdilst. Svarīgi zināt, ka ēšanas traucējumi ir mentāla saslimšana un ar to var saskarties ikviens. Un ja esi ar tiem pats personīgi vai kāds tuvinieks saskāries – nebaidies meklēt palīdzību.

                Ļoti daudzi cilvēki domā - “Fui, vemt gan es nevarētu! Pretīgi!” vai “Man prāta pietiek, tik tālu es neiešu!”. BET. Neviens nepiedzima ar vēlmi izraisīt sev vemšanu, caureju vai atsakoties no ēdiena kaloriju dēļ. Visas šīs saslimšanas sākas pamazām, sākotnēji it kā kontrolējot situāciju, bet tā kontrole pavisam drīz pazūd un kļūst par ikdienas “new normal”. Parasti ēšanas traucējumiem apakšā ir psihoemocionāls fons un tie ne vienmēr sākas dēļ tā, ka masu medijos kultivē “tievs=skaists”. Šīs saslimšanas (ir pat 6 veidu ēšanas traucējumi – anoreksija, bulīmija, PICA, nekvalificēti ēšanas traucējumi, ortoreksija utt.) piemeklē arī ar gados daudz vecākus cilvēkus, kā pieņemts uzskatīt. Nē, tie nemaz nav tikai pusaudžu “kaprīzes”, “neapdomība” kā pieņemts domāt. Jo lieta ir nevis par būšanu tievai vai tievam. Par būšanu gana labai. Labai draudzeni, meitai, sievai, gana labai mammai., pieņemtam (no saslimušajiem puišiem, bieži ir hemoseksuāli puiši).  Un, nē, ēšanas traucējumi neskar tikai sievietes. Un, nē, tas kā klepus nesākas vienā dienā. Un ēšanas traucējumus nevar izārstēt tikai sākot ēst vai pārstājot vemt. Tas ir mentāls stāvoklis, kuru cilvēks nekontrolē. Ja sākotnēji  pamēģina vemt vienreiz, tad vēlreiz, tad reizi nedēļā, tad reizi dienā… un vienā brīdī tā ir ikdiena, vairākas reizes dienā. Līdzīgi ar neēšanu. Sākotnēji atsakās no saldumiem, tad no maizes, makaroniem, vēlāk – kartupeļiem, vēl vēlāk jau sāk izlaist ēdienreizes….un pamazām atsakās ēst vispār. Fons tam ir notikumi, kas bijuši dzīves gaitā un nereti sākas kā diēta (neapzinoties, ka apakšā ir pavisam kas cits, nevis vēlme būt tievai/tievam). Jo lieta ir nevis par būšanu tievai vai tievam. Sauciens pēc mīlestības, uzmanības un vēlmi būt labai/labam, vēlmi būt skaistai/skaistam. Bieži vien ģimenē vai skolā bērns ir salīdzināts vai sauksts par resnu, apaļu, neglītu, ģimenēs, kur bērnībā bijusi agresija vai šķiršanās vai kāds zaudējums, piemēram, vecāku zaudējums. Šādi notikumi iedēj sēklu. Un tā sēž, līdz “uzlīst lietutiņš” jeb trāpās vēl kāds stresors (šķiršanās, Covid19, darba zaudējums utt.) un cilvēks nepavisam nesaistot to ar pagātni (jo tas sen ir norakts), izdomā - “Nometīšu pāris liekos kilogramus un tad būšu laimīgs/-a!”. Tā sākotnēji var būt tiešām nevainīga vēlme, bet ar pietiekami spēcīgu fonu tas var izvērsties pavisam savādāk. Tās lamatas ir pavisam viltīgas.

               Vēlme notievēt nereti sākas ar kādiem ierobežojumiem, piemēram,  neēšanu pēc plkst. 18:00, arī man tā bija. Ak jā, laikam bija jāsāk ar sevi – mani sauc Anna un pati es esmu 15 gadus mocījusies ar dažādiem ēšanas traucējumiem. Sākot no anoreksijas pusaudžu gados līdz bulīmijai vismaz 13 gadu garumā. Tikt ārā no tās bedres vienam kādā brīdi kļūst gandrīz neiespējami. Katru dienu Dievam saku paldies, ka esmu izveseļojusies, laimīga, precējusies divu burvīgu bērnu mamma. Aizmaldījos. Bet jā, tā tas sākās. Tā ir kā atkarība, kā azartspēle ar savu veselību. Sākotnēji sver  60 kg un nolem, ka vajag 55 kg lai būtu skaista (=laimīga/mīlēta)... Sasniedzot 55 kg saproti, ka tomēr vēl mazliet vajag nomest... Tiec līdz 50 kg. Draugi, paziņas izsaka komplimentus, slavē, cik labi izskaties un saproti, ka “tievs=labs”. Laiku padzīvo ar 50 kg un atkal spogulis rāda “mīlas rokturīšus”, “resnās ciskas”, “riepiņu apsēžoties”. Saproti, ka vēl vajag mazliet nomest… Nu tad 45 kg un tad gan vairāk man nevajag, būšu beidzot skaista/laba/mīlēta... Un tā, līdz maniem 32 kg.  Tad mana ikdiena pagāja dažādās ārstniecības iestādēs un psihoterapeitu kabinetos. Un visam kā “ķirsītis un kūkas” – smaga depresija, kas ir neizbēgama ēšanas traucējumu… “māsa”? Tās gandrīz vienmēr nāk komplektā. Ko no malas bieži nemana, kas ir vēl bīstamāk.

               Bet par to, ko nestāsta. Vai esi dzirdējusi, ka bulīmijas vēl viena no “māsām” ir alkoholisms un kleptomānija? Nē? Tā tas ir. Ja šo lasa kāds, kas pārmērīgi lieto alkoholu un ir sarežģītas attiecības ar ēdienu - welcome. Es daudzus gadus (laika posmā no 14 līdz pat 26 gadiem) nodzīvoju pārmērīgi lietojot alkoholu. Kā nopietna problēma tā palika gados 19. Paralēli maniem ēšanas traucējumiem (mana ģimene laikā kad man bija 16 gadi saprata, ka lieta ir nopietna) bija sācies alkoholisms. Savu vainas sajūtu par apēstajiem 30 EUR kam sekoja tualetes apmeklējums un vemšana… noskaloju ar bundžu alus. Vairākas reizes dienā. Tad vēl it kā nevainīgs vīniņš vakaros, vēlāk jau katru vakaru vīniņš. Es nāku no ļoti labas ģimenes, esmu ļoti kopta, vienmēr esmu bijusi un no malas jūs dzīvē nepateiktu, kāda bija mana ikdiena. Nonācu līdz stadijai, kad ēšanas traucējumi pārņēma visu manu dzīvi. Zagu, lai ēstu. Tad apēsto izvēmu un par pēdējiem eiro aizvilkos pēc vīna. Aizņemos naudu, lai ēstu un vemtu. Tieši tik traki tas bija beigās. Un visu to laiku domāju, kā man tā var neiet. Tagad es zinu, ka ēšanas traucējumi un alkoholisms nereti iet roku rokā, par to raksta ļoti daudz zinātniskos rakstos un atrisinot vienu problēmu - pazūd arī otra. Tā lūk. Parasti bulīmiju parāda vien kā bildīti pie poda, bet tā nereti slēpj vēl daudz citu problēmu. Es vēlējos jūs pabrīdināt, jo nekad nevar zināt vai “nevainīgā diēta” neizvēršas par daudz nopietnāku problēmu.

               Latvijā ir ļoti maz pieejama informācija par ēšanas traucējumiem, mums nav ēšanas traucējumu centra kā, piemēram, Lietuvai. Ēšanas traucējumu ārstēšana prasa kompleksu darbu - terapeitam, uztura speciālistam, tiek piesaistītas vēl tādas terapijas kā deju terapija, mākslas terapija uc. Specializēti ārstniecības centri ēšanas traucējumiem ir Lietuvā, Igaunijā, visur citur pasaulē. Pie mums, paldies Dievam, ārstēšana ir pieejama BKUS bērniem līdz 18 gadiem. Bet ko darīt vēlāk? Ēšanas traucējumi skar arī 20, 30, 40… gados. Balstoties uz savu pieredzi un esošo situāciju Latvijā, esmu dibinājusi pirmo biedrību Latvijā cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem “Būt Brīvai” un  2021. gada rudenī darbu uzsāks arī pirmais specializētais Ēšanas traucējumu centrs Latvijā. Tas būs specializēts dienas centrs, kurā strādās tikai specializēti, pieredzējuši speciālisti, kas ar ēšanas traucējumiem strādā gadiem un šajā centrā būs arī pieejamas atbalsta grupas katru dienu. Ja interesē vairāk, nebaidies - zvani 25982482 vai raksti info@butbrivai.com. Piedāvāju arī ēšanas traucējumu mentora un dzīvesveida pārmaiņu kouča pakalpojumus, lai atgūtu foršu dzīvi, lai atrastu, sevi, lai zemē nomesti gadi tikai paver iespējas! Programma piemērota ikvienam, arī jaunajām mammām, kas pazaudējušas sevi starp bērnu autiņiem, gluži kā es to biju izdarījusi (man ir divi bērni – 3 gadi un 1 gads), kuras grib beidzot atrast sevi un sākt dzīvot dzīvi.

Kontakti jums ir, ja kāda no šīm problēmām ir Tev vai Tev tuvajam, vai meklē atbalstu un sevi – nebaidies, es ar prieku palīdzēšu!