Sieviete pati atbildīga par savu svaru un liekajiem kilogramiem

Cik ļoti grūti pieņemt sevi un pieņemt to, ka nu apģērbiem Tu sen vairs nepērc 32.izmēru, bet gan 40. Atceros, kā tikko pēc Virdžīnijas piedzimšanas ( pēc otrā bērna pirms vairāk kā 10gadiem), spēju atkal ielīst savās 32.izmēra drēbēs, bet nu problemātiski "savākties" un grūti emocionāli pārkāpt tam, ka jāskatās un jālaiko izmēri 38./40.

Tiklīdz skaties citu mammu foto, kā atgūts augums, māc pozitīvā skaudība un sāc sevi šaustīt - redz, viņa var, bet Tu??? Viņa, droši vien, ievēro diētas, skaita kalorijas, vingro, sporto. Bet Tu? Ēd, kad sanāk, to, kas sanāk un vingrošanas vietā izvēlies pagulēt.

Esmu lasījusi arī daudzu mammu domas par šo visu - pašas vainīgas, ja nespējat būt formā, ir jāpiekopj veselīgs un aktīvs dzīvesveids. Droši vien, arī šeit būs daudzas, kuras tā teiks - vai tad vakaros, vai agri no rīta ir grūti pus stundiņu paskriet, it sevišķi, ja vieta tam atļauj - mežs, svaigs gaiss... Vai tad grūti vakarā pēc 17tiem neēst? Mīļās mamma, tūlīdz dzirdēsiet manus argumentus visam šim - ēdu to, kas sanāk, jo pa dienu "ķeru mirkļus", kad mazā guļ, lai izdarītu citas mājas un darba lietas. Bieži vien mana brokastu kafija un rupjmaizes šķēlīte tiek notiesāta tikai pusdienlaikā. Paēst gardi un tā kārtīgi sanāk, kad vīrs un lielā meita ir mājās, tad, vai nu gatavoju es un viņi auklē mazo, vai arī kāds no viņiem. No rīta mostamies ap 6iem, lai varētu skriet, man būtu jaceļas ap pieciem, vai arī vakaros pēc vakariņam jāiet skriet, bet es labāk skriešanas vietā izvēlos pagulēt un doties pie miera agrāk, kamēr kāds no mājiniekiem piekrīt mazo nolikt gulēt.

Domāju, ka mums katram ir savu kāpēc, tāpēc, un noteikti nevaram nosodīt tos cilvēkus, kuri ir apaļi, pārāk tievi, vai vēl kādi. Man tik ļoti patika salīdzinājums:" Nenosodi viņu, iekāpsi viņa kurpēs, nostaigāsi kaut dienu, tad radīsi kaut nelielu priekštatu par šo cilvēku un viņa ikdienu." Ļoti brīnījos satiekot kādu savu draudzeni, kura par mammīti kļuva septembrī. Man viņa šķita tāda cacīga, dāmīga, vienmēr uzkrāsojusies, augstpapēžu kurpēs, vienmēr ceļoja. Bet nu, arī viņai ir "riepiņa", redzēju viņu sporta šortiņos, ar saņemtu ļipu. Gluži kā es - bieži vien netālu gar māju izeju ar ratiem pastaigā pat halātā, vai vecās sporta biksēs. Man bija ļoti dīvaini viņu redzēt mammas lomā un viņa ar šo mammas lomu tik labi tiek galā, stāstīja par savām sajūtām, par to, ka pat pie friziera aizbraucot, viņa paspēj sailgoties pēc mazā. Jautājot par liekajiem kg., viņa par tiem neiespringa, viņai tie netraucēja. Jā, griboties mazāk, bet pašlaik ir citas prioritātes un rūpes.

Kā ir ar mani? Es nevaru sadzīvot, es vēl nespēju to pieņemt. Atceros, ka pēc Emīlijas ( pēc 3.bērna pirms vairāk kā 4 gadiem) kaut-cik normālu svaru ieguvu tikai pēc 2 gadiem, pašlaik pagājuši teju 9 mēneši pēc Kristiānas dzimšanas un nekā - gribas tagad un uzreiz, lai tā vienkārši svars pats no sevis pazūd, bet es spētu to nodzīt ar visām kūciņām, ik pa reizei arī kādu burgerīti, vistu saldkrējumā, ābolkūku, zemenēm ar putukrējumu, vīna, vai alus glāzi.

Protams, apzinos, ka 32.izmērs man nebūs vairs nekad, bet gribētos vismaz 36. Gribētos, lai tā vienkārši liekais puncītis pazūd, lai apkārtēji nedomā, ka esmu stāvoklī vēlreiz un ieejot veikalā vēl spētu sadzīvot uz etiķetēm ar izmēru 36. Lai es spētu sevi pieņemt tādu kā esmu un pieņemt to, ka ikdienā ar 4 bērniem, māju, biznesu, ir grūti skaitīt kalorijas, grūti sportot un domāt par figūru. Ticu, ka pēc kāda laika to spēšu un būs man tam laiks...

( foto no i-neta dzīlēm)