Padoties aizliegts! Mēs, mammas, nepadodamies

Beidzot metu kaunu pie malas un vēlos padalīties, ka padoties mēs nevaram, jo esam stipras.

Mums visiem labi zināms, ka izglītība mums ir  svarīga, lai dzīvē mēģinātu sasniegt pēc iespējas labākas darba iespējas. Bet jāsāk ar mazumiņu. Arī es vēlos padalīties ar to, ka mani bērni ir vienmēr man ir bijis liels stimuls, lai tiektos pēc tālākiem mērķiem.

Ne vienmēr viss notiek, kā mēs to plānojam. Lielākai daļai vienmēr ir mērķis iegūt izglītību, tad atrast darbu, kas gan mūs iepriecina ik dienu, gan ļauj kāpt par karjeras kāpnēm un tikai pēc tā ģimene.

Manā gadījumā izglītība un neplānota grūtniecība izmainīja visu. Bet kā tas sākās?

Pēc devītās klases es izlēmu doties mācīties uz tehnikumu. Vēlējos mācīties un apgūt profesiju vienlaicīgi, lai pēc skolas beigšanas varētu piepelnīties ,un paralēli veidot jaunus sapņus par augstskolā iegūstamo profesiju. Protams, pēc dabas esmu sapņotāja un nākotnes plānotāja- lieli sapņi, daudz idejas - kā, ko darīšu pēc skolas beigšanas.

Bet visu ar kājām gaisā sagrieza ziņa par to, ka otrā kursa sākumā pieteicās pirmais dēliņš. Šī grūtniecība izmainīja visu.

Pamest skolu vai palikt un mācīties?

Mājās tika daudz runāts, ko darīšu ar skolu, vai turpnāšu mācīties, vai arī izstāšos no skolas. Gaidību laikā biju pavisam jauna, man bija tikai 17 gadi un lēmums bija jāpieņem kopā ar vecākiem. Biju apņēmības pilna un nevēlējos iet prom no skolas, tāpēc pieņēmu lēmumu- turpināju mācīties .

Kamēr mazais nebija piedzimis, ar lielo punci katru dienu devos uz skolu un klātienē apguvu visu, cik vien spēju. Pēc Kristiāna piedzimšanas skolas apmeklēšana bija daudz grūtāka, tāpēc devos uz skolu  tikai tad, kad bija svarīgi kontroldarbi.

Man ļoti paveicās ar skolotājiem un klases audzinātāju, kas bija ļoti pretimnākoša un palīdzēja, cik vien spēja, lai varu uzrakstīt sekmīgi eksāmenus un iegūt kvalifikāciju priekšmetā, ko mācos. Un man tas izdevās. Siltā jūlija vakarā es godam stāvēju kopā ar citiem studentiem un saņēmu savu diplomu!

Diemžēl mums bija tikai 11 klases ieskaitītas, kas nozīmēja, ka pēc skolas beigšanas jāmeklē iespēja, kur pabeigt un iegūt vidējo izglītību.

Tad nu sāku pētīt skolu piedāvājumus un uzgāju, ka Tukumā ir tālmācības skola, kas tajā brīdī likās visideālākais variants, kad tu rūpējies par mazu bērnu, paralēli savā brīvajā laikā pildi darbus skolai. Devos uz skolu,  betmans priekšmetu skaits lika atkārtoti mācīties 11.klasi, lai vēl pēc gada varu iegūt vidējo izglītību. Protams,kas jādara, jādara.

Teikšu godīgi, tas nebija sākumā tik viegli, kā man likās. Brīvajos brīžos, kad vajadzēja mācīties, labāk nodevos citām nodarbēm - neko nedarīšanai. Bērns prasīja daudz vairāk uzmanību nekā no sākuma likās, tāpēc darbi bija jāatsāj uz vakaru, kad mājās bija papildspēki. Bet, kad termiņš bija pie beigām, pavadīju daudz negulētas naktis, lai visu varētu nodot. Tā nu pēc viena nomācīta gada tālmācībā bija jāķeras klāt nākamajam.

Diemžēl skolu noliku otrajā plānā un, kad Kristiāns bija jau sācis iet dārziņā, izlēmu, ka labāk došos darba meklējumos un skolu pabeigšu vēlāk.

Kad stājos darbā, es meloju, ka esmu iestājusies vakarskolā un drīz vien būs 12. klases diploms. Tā nu strādājot man  pieteicās otrs dēliņš.

Biju apņēmusies, ka pēc otrā dēla  piedzimšanas noteikti pabeigšu skolu. Ja jau varēju ar Kristiānu pabeigt 11. klasi ,tad kapēc, pavadot laiku mājās ar mazāko, kamēr lielākais ir dārziņā, kāpēc es nevarētu pabeigt 12.klasi . Bet nekā!

Tā vietā pabeidzu auklīšu kvalifikācijas kursus un par skolas izglītību nedomāju. Rūpes par diviem bērniem un ģimeni tad likās svarīgākas un visu laiku man bija sev 101 atruna, kāpēc to nedarīt. Patiesībā, likās grūtāk to izdarīt, jo sava uzmanība nu ir jādala diviem maziem cilvēciņiem un es nevarēju vairāk atras motivāciju mācīties.

Nu jau ģimenē auga divi  dēli un vairāk skatoties uz viņiem, mācoties ar viņiem kopā jaunas zināšanas, stāstot, ka mācīties vajag obligāti, lai būtu gudrs un sasniegtu savus mērķus, vairāk pārliecināju sevi- „Tev tas jādara un jāiegūst vidusskolas diploms.”

Tā nu  pagājušajā gadā savos 24 gados iestājos Rīgas Tālmācības  vidusskolā un ar visām pūlēm un savu mīļo  atbalstam no malas pabeidzu skolu.

Bet, ziniet, mācoties es ļoti daudz pārdzīvoju un aizmirsu par sevi!

Mācoties diemžēl bieži sev pārmetu, ka brīžos, kad varētu spēlēties ar dēliem, es pildīju daudzos mājas darbus, kas bija jānodod. Daudz negulētas naktis un brīvdienas tika pavadītas pie datora, lai visi darbi tiktu iesniegti laikā un viss tiktu nokārtot sekmīgi.

Bet šie upuru mēneši, naktis un stundas bija to vērtas, jo es to paveicu!

Nokārtoju sekmīgi eksāmenus un iegūstot diplomu un atestātu par skolas beigšanu, biju laimīga!

Tad sajutos tiešām par sevi lepna un gribējās pasist sev pa plecu! Dienā, kad saņēmu savu atestātu, beidzot sajutos, ka esmu izdarījusi to, ko vēlējos jau sen.

Bet, protams, bez sava lielā atbalsta, kas man bija no malas un palīdzēja mērķa sasniegšānā, man tas nebūtu izdevies.

Tā nu mans mācīšanās proces turpinās- pagājuša gada septembrī es uzsāku studijas augstskolā, lai beidzot sasniegtu savus sapņus IEGŪTU IESPĒJU STRĀDĀT SAVĀ BĒRNĪBAS SAPŅA PROFESIJĀ!

Puikas jau ir krietni paaugušies un neprasa tik daudz uzmanības kā tad, kkad bija maziņi, un vairāk laika varu veltīt gan mācībām, gan arī ģimenei.

Bet ar šo stāsts nebeidzas, jo neplānoti mūs ir pārsteidzis vēl viens brīnumiņš, kas plāno ierasties pasaulē šogad septembra vidū.

Bet par to, kā izdosies apvienot nu jau savus sapņus, ģimenes dzīvi un trešā mazuļa ienākšanu ģimenē, es pastāstīšu citos blogos.

Uz tikšanos.

Supersausiņš!