Mūsu ģimene. Mūsu ticība. Mūsu tradīcijas!

Ticība ir spēks, kas nes tevi uz priekšu. Esmu kristiete, mans tētis ir ticīgs cilvēks – ikkatru svētdienu dodas uz baznīcu, ik gadu dodas uz Aglonu. Ticību Dievam esmu ieguvusi no ģimenes un daļu no skolā apgūtās ticības mācības un svētdienas skolas. Bērnībā ar tēti devāmies bieži uz baznīcu, bet tagad es baznīcā neesmu bijusi jau vairākus gadus, bet tas nenozīmē ka neticu. Dziļi sirdī es vēljoprojām ticu Dievam. Mēdzu ik pa laikam viņam pateikties par labo kas ar mani un manu ģimeni noticis.

Neliegšos, ka pie Dieva griežos mirklī, kad dzīvē radusies kāda problēma. Es ticu, ka Dievs dažreiz caur apstākļiem mūs pārbauda, lai paši redzam, kas ir mūsos.

Mūsu ģimenē ir miers, skaidrība, iekšējais spēks un drošība. Es ticu, ka bērns, kas tiek audzināts kristīgā garā ir iejūtīgāks, žēlsirdīgāks. Viņam ir augsta taisnīguma izjūta, un viņš spēj pieņemt otru tādu, kādu Dievs to ir devis.

Domājot par bērna audzināšanu kristīgā garā ir tā ka mēs neuzspiežam bērnam ticību. Mana ģimene un es gribējām mazo krustīt, bet par cik vīrs nav ticīgs cilvēks, tad nolēmām ka bērns sasniedzot konkrētu vecumu viņš pats varēs izvēlēties savu ticību. Mēs uzskatām, ka  bērnam ir pašam savs redzējums, sava izpratne, savs ceļš.

Lai kas arī dzīvē notiktu, svarīgi ir neaizmirst galveno – Dievu. Viņš ir devis mums ne tikai spēju strādāt, mīlēt, priecāties, bet devis dzīvību, tādēļ es pateicos viņam par visu, kas ar mani ir noticis!