Mana Mātes dienas "himna" un pateicība "Māmiņu Klubam"

Tuvojas pirmā Mātes diena, kuru sagaidīšu ar mazuli uz rokām. Es nespēju aprakstīt to laimi un sajūtas, to var saprast tikai tās, kuras pašas ir piedzīvojušas šo brīnišķīgo iespēju vai ir ceļā uz to. Šis ir pagarš raksts, kuru labāk lasīt, kamēr bērni guļ, - tas ir mans veltījums Māmiņu Klubam un visām mammām MŪSU svētkos, kuri ir tepat aiz stūra.

PĀRTAPT PAR MAMMU.
Atkal un atkal atgriezties pie spoguļa, lai paceltu kreklu un noglāstītu vēderu. Uzlikt rokas uz punča, lai visiem vērotājiem kļūst skaidrs, ka tur tiešām mājo viens mazs kunkulis. Smaidīt visiem pretimnācējiem, lai padalītos ar to prieku, kurš tevī mutuļo un plūst pāri malām. Vērot dzemdību video, lai “kulminācijā” krampjaini raudātu, alkstot pēc savas mūža skaistākās dienas. Ieiet zīdaiņu preču veikalā un ar bijību glāstīt visas drēbītes pēc kārtas, iztēlojoties tajās savu lolojumu. Jā, gulēt tikai uz sāniem vai – negulēt vispār, jo mazulis spārdās, uzmācas atvilnis vai vienkārši tā nav ērti. Mocīties ar muguras sāpēm un neremdināmu apetīti. Raudāt, skatoties seriālu, runājot pa telefonu, vērojot draugu, strīdoties, gatavojot, darot…jebko. Ilgoties pēc VIEGLA un ĀTRA skrējiena saulrietā, pēc šampanieša svinībās un alus glāzes Līgo vakarā, pēc vairāku dienu brauciena ar draudzenēm. Alkt pēc aktīva darba dārzā, pēc neskaitāmu kilometru pārgājiena uz ezeru un lēciena no laipas. Baidīties paņemt svešu mazuli un kļūdīties. Baidīties kaut ko nenopirkt vai neielikt dzemdību somā, baidīties nepareizi sagatavot piederumus. Lasīt, lasīt, izzināt… Uztraukties, priecāties, ilgoties, maldīties… Apjukt emociju karuselī un saprast, ka vajag vienkārši mīlēt un ļauties…

KĻŪT PAR MAMMU.
Aizverot acis, ieklausīties katrā ķermeņa signālā. Vairākas reizes noticēt, ka dzemdības jau sākušās, un vilties, kad atskārt, ka viss bijis tikai galvā. Lasīt par metodēm, kā procesu paātrināt, tad apsēsties, noglaudīt punci, atbalstīt sāpošo muguru, aizdzīt tuvojošos asaru plūdus, lai sev pateiktu – ir jāgaida. Sagaidīt īstās kontrakcijas, tad “nejauši” aizmigt, pamosties un raudāt, jo – atkal viss bijis neīsts. Pārbīties no trokšņa, ar kādu plīst augļūdeņu apvalks, attapties tualetē ar trīcošām rokām un līstošiem ūdeņiem. Smaidīt kā pēdējai muļķei, saprotot, ka ŠĪ būs TĀ diena! Iepazīties ar pirmo stipro kontrakciju, pēc kuras teikt – “Tagad es zinu, kā tas būs. Tas būs ļoti sāpīgi.” Aizvadīt 8 stundas kā divas. Izcīnīt lielāko mūža cīņu ar sevi un paniku, kura “rušinās” pa galvu katras kontrakcijas laikā. Saprast, ka ne viss ir instinktīvi skaidrs. Strīdēties ar vecmāti. Pagrūstīt vecmāti. Pieprasīt paskaidrojumu tam, ko tagad darām. Zaudēt jebkādus kompleksus. Novērtēt un iemīlēt otru cilvēku dubultīgi. Uzlūkot vannu ar citu (svētu) skatu. Apzināties, ka man vairs nekad nebūs iemesls sūdzēties par galvassāpēm, sasitumiem vai ielūzušiem ienadžiem. Izjust vilšanos katru reizi, kad galviņa atkal atgriežas atpakaļ. Un tad… Sajust siltu ķermenīti. Cilvēciņš… Mazs, īsts, silts, dzīvs cilvēciņš… Sajust bērna svaru uz sevis, sajust, ka VIŅŠ ir atsevišķs un pavisam reāls indivīds. Atskārst, ka tev vēderā tiešām bija bērns. Neveikli, bet instinktīvi un sargājoši apskaut mazuli un kušināt ( lai vēlāk apjaustu, ka bērniņš ir tikko piedzimis, un viņam IR tiesības raudāt). Smaidīt, lepoties, smieties, lūkoties uz pasauli caur sajūsmas un noguruma miglu. Uzlūkot mazo brīnumu, kas guļ uz krūtīm. Apjukt emociju karuselī un saprast, ka vajag vienkārši mīlēt un ļauties…

BŪT PAR MAMMU
Dzemdību nodaļā sastapties ar pirmajām bailēm par to, ka mazulis raud. Atslābt, vērojot, cik ātri bērniņš nomierinās un atslābst vecmātes prasmīgajās rokās. “Noskenēt” un “saglabāt” katru viņas kustību. Saprast, ka bērns vairāk dzīvosies pie krūts, nekā gultā. Vērot zīdaini, lai iemācītos iztulkot tā kustības, skaņas, signālus. Detalizēti izpētīt katru mazā ķermenīša centimetru, lai apbrīnotu radīšanas brīnumu un izvērtētu, cik daudz tad manu gēnu ir nokļuvis nākamajā paaudzē. Ar lepnumu uzklausīt:” Īsta mammas meita!”; “Mazā tik līdzīga tev!” Tvert katru personāla pamācību līdz pēdējam brīdim. Stāvēt dzīvojamā istabā blakus autokrēsliņā guļošajam bumbulim un vērot, kā istabā tiek ienesta zīdaiņu gultiņa. Tikai mājās apjaust, ka dzīve tiešām IR mainījusies. Neprātīgi mīlēt sevi, apsolīt sev, ka vairs nekad sevi nemocīšu ar kompleksiem un pārmetumiem. Iepazīties ar mazo cilvēciņu. Vērot, cik alkaini mazā mutīte tver pēc krūts, pateikties Dievam, ka piena ir daudz. Ar asarām acīs vērot, ka bērniņš guļ tā, it kā vēl arvien būtu puncī. Vēlēties viņu pasargāt no visa un visiem. Apraudāties, pirmo reizi dziedot šūpuļdziesmu. Novērtēt vīrieti sev blakus vēl vairāk. Sajust bailes, visu darot pirmo reizi un atslābumu, kāds iestājas, kad apjaut, ka viss taču ir kārtībā. Priecāties par pirmo smaidu, pirmo acu skatu, kas vērsts zaļas vardītes virzienā ārstes kabinetā. Cīnīties ar kamolu kaklā, kad tiek veikta pirmā potēšana. Apraudāties, dzirdot pirmos smieklus. Pazaudēt laika izjūtu, un ļaut pasaulei riņķot tikai ap tavu dārgumu. Attapties veļoties ar bērnu pa pa grīdu, graužot viņa “zobgrauzi” vai rāpojot, dzidru smieklu pavadībā. Saprast, ka tevi vairs neuztrauc sīkumi. Iziet uz ielas pēcpusdienā un saprast, ka mati nav ķemmēti un pusdienas tā arī palikušas ledusskapī. Bet ratos guļ apmierināts kunkulis, un tikai tam ir nozīme. Negulēt naktis, mocīties ar muguras sāpēm, salīdzināt roku muskuļus ar draugu. Iepazīt “bēbīšu pasauli”, mammu sarunas un forumus. Aizmirst par dzīvi “pirms” un lepni teikt, ka mīli dzīvi “pēc” un galvenais – tā arī domāt! Saprast, ka tik daudz ir sasniegts, un tūlīt, tūlīt bērns gluži patstāvīgi sāks pārvietoties uz savām kājām. Just krūtīs smagu un nospiedošu sajūtu par to, ka laiks tik strauji aiziet, un bērns izaug. Darīt visu, lai nepalaistu garām nevienu tik dārgo kopābūšanas mirkli. Nemitīgi iepazīt jaunu bērna/attīstības/aprūpes šķautni un pilnveidoties. Vēl arvien turpināt baidīties, taču – iemācīties paļauties uz sajūtām un mātes instinktu. Raudzīties skaistā nākotnē. Lepni teikt;” Man ir ģimene”. Ik dienas piedzīvot visu varavīksnes krāsu spektru. Apjukt emociju karuselī un saprast, ka vajag vienkārši mīlēt un ļauties…

Paldies "Māmiņu Klubam" par iespēju dalīties un saņemt, par iespēju rast ātras atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Paldies, ka caur Jums mēs atrodam un stiprinām viena otru, lai atkal un atkal apjaustu, cik laimīgas, lai arī nogurušas, mēs esam. Priecīgu visiem Mātes dienu! :)