Mamma brīvdienās

Kad biju divas naktis pēc kārtas sastrīdējusies ar vīru par to, kāpēc tikai es ceļos pa nakti, kad mazais sāk raudāt, arī tad, ja tas ir 20min pēc pabarošanas, sapratu, ka man pamazām sāk izdegt baterijas un pats no sevis labāk nepaliks. Pārdomas pusi dienas un mazliet uz emocijām pieņemts lēmums - mamma brauks brīvdienās. Protams, sākam ar lielu uztraukumu, jo tieši nevienu nakti mazais (lielais vispār, nu jau gads un mēnesis) nav bijis bez mammas. Un baroju ar krūti arī katru nakti vismaz 1-3x. Jau vairāk kā gadu. Nē, mani tas saēd ne tik ļoti fiziski kā emocionāli. Gadu neesmu gulējusi, braukšu izgulēties. Nekur tālu. Lai ja nu kas, ziniet...

Atradu viesnīcu Mellužos, paņēmu numuriņu ar virtuvi, lai var kā mājās. Iepriekšējā dienā sacepu kaudzi pankūku un kotlešu saviem vīriešiem. Lai nu kas, bet paēduši būs. Sestdienas pirmo pusi vēl pavadījām kopā - vizinoties Rīga - Dobele - Tukums - Jūrmala. Pusdienas netālu no viesnīcas (Pie Māmiņas, super jauka vieta!) un tad jau pamāju atā vīram un puikam un soļoju iečekoties. Mazliet nepaveicās, jo viesnīcas spa zona remontā, vet blakus tak pludmale, kam man spa!?

Kopumā 2 dienas un 2 naktis prom no mājām un visa. Nostaigāti ~20km gar jūru un pa Jūrmalu. Viens noberzts papēdis. 2 švaki gulētas naktis (laikam mamma vairs nemāk gulēt), bet vismaz ne reizi necēlos, nebaroju, nemierināju. Mazliet iededzis degungals, uztaisīts manikīrs un uzlādētas baterijas. 

Bet par ko ir stāsts? Manas lielās bailes, kas notiks mājās, kā viņi tiks galā, cik liela mēroga viss slikti būs... Bija gandrīz veltas. Gandrīz, jo pirmajā naktī mazais tomēr vienreiz pamodās un vīrs stundu midzinājis. Bet bija arī auksti dzīvoklī, varbūt arī nosala mazais. Otrā naktī pamodās divreiz, bet ātri vien samīļoja un nolika gulēt. Pa dienu visi priecīgi. Paēduši. Aktīvi. Un tagad - es jau nedēļu mazo vairs ar krūti nebaroju. Pa nakti mostas 1x, 5min rokās samīļoju un guļ tālāk. Gan jau drīz arī es varēšu atsākt valkāt normālus krūšturus, jo šobrīd vēl ērti ir tikai sporta. Mazliet ir sajūta, ka esmu pazaudējusi kaut ko ļoti īpašu starp mani un mazo, bet tas bija neizbēgami, kaut kad tak vairs nebarotu. Bet zinu, ka vietā nāks vēl kas īpašāks, jo es mazajam vairs neesmu staigājoša piena krūze. 

Un pats labākais - Musiqq jaunā dziesma "Tētis var visu" mums iet uz urrā!