Kāda ir sērošanas pieredze vecākiem pēc bērna zaudējuma?

Ir pagājis kāds laika sprīdis, kopš tika veikts pētījums, kas bija veltīts visiem tiem vecākiem, kuriem ir bijis jāsastopas ar sava bērna nāvi. Ir apkopoti dati un aizstāvēts zinātniskais darbs.

Un šobrīd es vēlos dalīties ar pētījuma praktiskās  daļas rezultātiem, kas ir ļoti nozīmīgi un vērtīgi, uzsverot, ka pētījuma tēma ir ārkārtīgi jūtīga un smaga,  jo tā skar pretdabiskus cilvēka dzīves ciklus.

Vispirms vēlējos pateikties visiem vecākiem, kuri ņēma dalību pētījumā. Iesaistīšanās pētījumā nebija viegla, jo tā aptvēra daudzus jautājumus par zaudējumu,  bija atkal jāatsauc atmiņā pagātnes notikumi.  Iespējams, ka pildot pētījuma anketu, tika „uzplēstas” daudzas sāpīgas emocijas. Kāds varbūt aptauju nemaz nepabeidza, jo bija par grūtu… Iepazīstoties ar  aptaujām, daudzās no tām starp rindām bija lasāma tā lielā smeldze un sāpes, kāda ir jāpārdzīvo vecākiem, un iespējams, ar šo sāpi jāturpina sadzīvot ikdienā. Un vienlaikus bija arī tādas respondentu atbildes, kas parādīja, ka sēras pēc bērna zaudējuma ir atrisinājušās, „sēru darbs” ir noticis un beidzies ar sēru pārveidi, un cilvēks ir atradis savai dzīvei jaunu jēgu, izveidojis jaunu realitāti.

Atgādināšu, ka pētījumā tika noskaidrots, vai sērošanas izpausmes ir saistītas ar apmierinātību ar partnerattiecībām, uztverto sociālo atbalstu un tādiem faktoriem kā zaudētā bērna vecums, dzimums,  laiks, kas pagājis kopš bērna nāves, mātes vecums, kā arī citu bērnu esamība ģimenē.

Viens no galvenajiem pētījuma secinājumiem ir sekojošs - vecāki, kuriem pastāv zemāka apmierinātība ar partnerattiecībām, piedzīvo lielākas sēras, t.i., vecāki īpaši skumst pēc zaudētā bērna tad, ja viņiem nav pietiekami labas  attiecības ar partneri. Atšķirtība no mirušā bērna tiek mazāk izjusta, ja pāra attiecībās pastāv lielāka saskaņa. Kā pozitīvs faktors sērošanas atrisinājumam kalpo savstarpējas sarunas par pārdzīvoto, vēlme izprast notikušo,  veiksmīga ģimenes komunikācija.

Vēl būtisks secinājums - bērna vecums nāves brīdī nosaka sērošanas izpausmju intensitāti. Jo vecāks bērns nomirst, jo lielākas sērošanas simptomus izjūt viņa vecāks. To apgalvo arī ārvalstu pētījumi, uzsverot, ka sērošanu ietekmē bērna vecums nāves brīdī.  Vecāki piedzīvo izteiktākas sēras, ja bērna vecums nāves brīdī ir lielāks. Ja bērns miris zīdaiņa vecumā vai tūlīt pēc dzimšanas, saikne ar viņu, visticamāk, nav izveidojusies tik cieša kā tad, ja bērns miris vecāks būdams.

Aizritējušais laiks kopš zaudējuma ietekmē sērošanu. Laikam ritot, sērošanas simptomi samazinās. Mazinās izjūtas, kas ir saistītas ar domām un ilgošanos pēc zaudētā bērna, atmiņām, kas raisa satraukumu un vientulības izjūtu. Pētījuma dalībnieces raksta, ka „sēras laika gaitā mazinājušās”, ar sērām saistītās izjūtas ar laiku „nav tik spēcīgas”, „laiks visu dziedē”. Attiecības ar zaudēto bērnu kaut kādā mērā ir aizstājušas citas attiecības, izveidojot jaunas piesaistes, tādējādi dziedinot zaudējuma pārdzīvojumu. Iespējams, ka pakāpeniski vecāki jūt vajadzību nepalikt sērās, tās pārveidot, lai atrast notikušajam citu nozīmi un virzīties uz priekšu.

Pētījumā tika noskaidrots, vai un kādu sociālo atbalstu saņem vecāki. Sociālajā atbalsta sistēmā tika iekļauta ģimene, draugi, kāds īpašs cilvēks, citi profesionāļi, atbalsta vai pašpalīdzības grupas. Rezultāti parādīja, ka sērojošie vecāki nesaņem pietiekamu sociālo atbalstu. Tas liek domāt, ka Latvijas vidē dzīvojošie vecāki, kuri piedzīvojuši bērna nāvi, pārdzīvojumus par notikušo neatklāj apkārtējiem, bieži vien noslēdzas sevī, par pārdzīvoto nerunā. Norobežošanās, centieni tikt pašiem galā ar ciešanām liedz sērās nonākušajiem vecākiem saņemt atbalstu, jo ģimene un draugi, iespējams, neatpazīst zaudējumu piedzīvojušo vecāku nepārtraukto vajadzību pēc emocionālā atbalsta.

Tika uzzināts, ka gados vecākas mātes saņem mazāku sociālo atbalstu no kāda cita profesionāļa vai atbalsta/pašpalīdzības grupas. Savukārt gados jaunākas mātes saņem lielāku šāda veida palīdzību. Pieļauju, ka gados jaunākas mātes biežāk meklē psiholoģisko palīdzību pie profesionāļiem vai atbalsta grupās, jo jaunāki cilvēki bieži ir atvērtāki jaunām pieejām, kas Latvijā veidojušās tikai pēdējo gadu laikā. Latvijā atbalsta vai pašpalīdzības grupas ir sākušas darboties relatīvi nesen, tātad cilvēkiem pēc zaudējuma pieredzes trūkst informācijas par pieejamības iespējām šāda veida psiholoģiskajai palīdzība, kā arī viņiem nav īstas pārliecības, vai profesionāļa vai pašpalīdzības grupu apmeklēšana viņiem var palīdzēt pārvarēt sēru simptomātiku. Lai gan ārzemju pētījumi apgalvo, ka aptaujātie vecāki pēc bērna zaudējuma kā neatsverami palīdzošu sēru pārvarēšanas darbu  atzīst kāda profesionāļa vai atbalsta/pašpalīdzības grupu apmeklējumus.

Vēl rezultāti parāda, ka ar laiku uztvertais sociālais atbalsts, ko izjūt mātes, mazinās. Tas liek domāt, ka laika gaitā mātes saņem mazāku atbalstu no ģimenes, draugiem, kāda īpaša cilvēka. Iespējams, ka pamazām viņas iemācās sadzīvot ar notikušo. Laikam ejot, pakāpeniski noris zaudējuma pārveide, mātes mazāk izjūt vajadzību pēc atbalsta sistēmas. Pieļauju, ka ne vienmēr cilvēki viņiem sniegto atbalstu izjūt kā palīdzošu.

Nozīmīga ir pētījuma atziņa, ka citu bērnu esamība ģimenē kalpo kā stabils resurss sērošanas izjūtu pakāpeniskai risināšanai. Zaudējot bērnu, vecāki daudz vairāk laika un uzmanības velta ģimenē esošajam bērnam vai bērniem. Tāpat  sēru veiksmīgai pārvarēšanai kalpo relatīvi drīza bērniņa piedzimšana vai ienākšana ģimenē. 

Tādi ir pētījuma nozīmīgākie secinājumi.

Vēlreiz visiem saku milzīgu paldies par piedalīšanos pētījumā, pateicos arī „Māmiņu kluba” redaktorei par iespēju publicēt informāciju par pētījumu mājas lapā!

Patiesā cieņā, mag. psych. Laila Laganovska