Kad izvēlamies cīnīties un dzīvot, tas piedod dzīvei citu garšu

Īsti vairs neatceros, vai dalījos ar Jums, mammas, par aizvadītajā gada piedzīvoto Eiropas kalnos, kad mēs, astoņi vēža pacienti no dažādām valstīm kāpām kalpos, tādos īstos kalnos - Montblānā, Eiropas augstākajā virsotnē.

Kāpiena iniciatori bija Ainas Mucenieces fonds un tā kā  arī es biju saņemusi saudzīgo ārstēšanās metodi - viroterapiju, man šādu iespēju piedavāja. Jāteic, ka es pat tā īsti neiedziļinoties, piekritu. Daudz nedomāju - vēlējos citiem vēža pacientiem parādīt, tos mudināt, nepadoties, jo ne vienmēr vēzis ir nāvesspriedums, bet sākumā, kad uzzini par diagnozi, liekas zūd pamats zem kājām, visa ikdiena apgriežas ar kājām gaisā. Šis šoks ir ne tikai pašam pacientam, bet arī ģimenes locekļiem. Manuprāt, ir svarīgi nepadoties un meklēt iespējas ar to cīnīties. Tas man ļoti palīdzēja, pašlaik ir pagājuši 5 gadi, kopš man diagnosticēja melanomu - tautas valodā runājot - ādas vēzi. Esmu uzskaitē onkoloģijas centrā un katru pus gadu man jāveic dažādas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka tas nav kaut kur izplatījies. Arī tagad, kad gaidu mazuli, ārsti gaida, kad pēc dzemdībām varēšu veikt visus nepieciešamos izmeklējumus, lai sirds būtu mierīga, ka grūtniecība šo kaiti nav saasinajusi, jo tā var gadīties un tā reālajā dzīvē bieži vien notiek. Tā notika arī ar manu draudzeni, skolasbiedreni, kura bija viena no mūsu lieliskā piecinieka vidusskolas laikā, viņai grūtniecība saaktivizēja vēzi, diemžēl, arī mazulis neizdzīvoja un jūnijā mēs no viņas atvadījamies.

Kādēļ es nolēmu uzrakstīt par šo tēmu? Tādēļ, ka aizvadītajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja filma "Cita dzīves garša", tā ir par mūsu kapienu kalnos un par mūsu 8 vēža pacientu piedzīvoto cīnoties ar šo 21.gadsmita slimību. Mēs katrs esam no dažām pasaules valstīm, kas pierāda tikai to, ka slimība jau nešķiro, kur Tu dzīvo, kas Tu esi un, cik vecs esi. Ļoti ieteiktu, kad filma būs aplūkojama arī plašākam cilvēku lokam, to noskatīties, to noskatīties kopā ar bērniem, jo arī bērniem ir savs "rezumē" par to visu. Tā nav mākslas filma, tā ir realitāte, tie ir dzīvesstāsti. Bija visai dīvaini sevi vērot uz lielā TV ekrāna, es taču neesmu ne aktrise, ne arī kāda slavenība, lai arī klātesošie visi kā viens mūs sauca par varoņiem. Jūtos kā varonis? Īstenībā nē, es jau tikai paveicu to, ko pati vēlējos, es vēlējos apkārtejiem parādīt, ka izvēloties iet, darīt un cīnīties, ir iespēja dzīvot un dzīvot piedodot savai dzīvei citu garšu, jo tieši ar manu diagnozi, mana dzīve mainījās, es to sāku izgaršot, es sāku tā pa īstam elpot un sapratu, ka dzīvojam jau mēs tikai vienu reizi un mums šī iespēja ir jāizmanto. Es noriskēju, es nepadevos nepatiesiem ierakstiem i-netā un pamēģinaju saudzīgu ārstēšanas metodi, lai arī to ar dubļiem aplej daudzi, tādējādi liedzot kādam dzīvot. Taču tikai retais, vai tikai tas, kurš šim visam ir gājis ir cauri, zina, ka tas ir farmācijas bizness un tas ir nežēlīgs. Es toreiz, pirms 5 gadiem noriskēju un teicu - jā, es piekrītu šai ārstēšanas metodei un man pašlaik nav nekādas blaknes, kā tas ir man citiem zināmies cilvēkiem, kuri pēc tam izjūt sāpes locītavās, karstuma-aukstuma viļņus, izkritušus matus, sirdsklauves... Man nekas no tā visa nav un tieši pēc diagnozes esmu piedzīvojusi 2 grūtniecības, Emīlijai rudenī paliks 4 gadiņi, bet otrs mazulis vēl pēdējās dienas ir man puncī un pavisam, pavisam drīz mēs tiksimies.

Mīļie, nepadodaties, jo vēzis mūsdienās "ārstējas", ne visi no tā mirst un, jo vairāk mēs par to runāsim, citiem stāstīsim, jo vairāk būs šo pozitīvo stāstu un piemēru, no kuriem iedvesmoties un, kuri liks "sapurināties". Tieši šādi mēs arī vairāk cilvekiem mudināsim dzīvot un nepadoties, jo ir taču piemēri, ir pozitīvie piemēri.

Pavisam drīz sabiedrībai būs pieejama arī mūsu filma "Cita dzīves garša", kuras režisore ir A.Cilinska.