Esi sveicināta, veģetatīvā distonija!

Tas notika jau pirms pāris gadiem. Galvassāpes, reiboņi, tirpoņa rokās, kājās. Brīžiem šķiet, ka pulss uzlecis debesīs, brīžiem – sirds pilnībā apstāsies. Tolaik apmeklēju ārstus, veicu visus iespējamos izmeklējumus, bet bez rezultātiem. Vesela kā rutks! Šādas situācijas atkārtojās ik pēc laika, līdz visbeidzot šajā pavasarī ilgstoši jutos kā veca grīdas lupata. Tik ļoti nogurusi no visas pasaules, ka varētu augām dienām vien gulēt. Grūti pat eksistēt. Apkārtējiem noteikti manas izjūtas šķita kā izdomājums, jo ko gan var ņemties. Reizēm dienas vidū pie datora aizmigu, jo spēka nebija. Tādās reizēs patiesi gribējās piekaut tos, kuri gudri spriedelēja par to, kā gan var nogurt, jo man jau slodze ikdienā maza.

Beidzot pienāca jūnijs. Atkal nejūtu rokas, nejūtu kājas, galva reibst tā, ka taisni nevar noiet pa ielu, nogurums milzīgs. Spiedošas galvassāpes, pret kurām nelīdz nevienas no ierastajām zālēm. Bonusā visam arī aizkritusi auss. Gluži kā mūžīgā kosmonaute.

Cietos, cietos, līdz no bailēm par savu veselību pierakstījos vizītē pie neirologa. Atzīšos, ka ārstes attieksme iedvesa baiļu sajūtu, jo pēc viņas intonācijas sajutos tā, ka visu vien izdomāju un patiesībā jau nekas man nekaiš. Ar āmurīti sitiens pa ceļiem, jāizseko ar acīm viņas pirkstam, jānostāv uz vienas kājas. Un tad diagnoze, kas, iztulkojot vienkāršākā valodā, nozīmē veģetatīvo distoniju. Ko darīt, lai to uzveiktu? Izrakstītas nomierinošas tabletes un ieteikums apmeklēt psihoterapeitu.

Kā atgūties no mūžīgās noguruma sajūtas? Nav ne jausmas. Vien apjaušu, ka katra brīvdiena man ir gluži kā svētku diena, kas ļauj ievilkt elpu un nedaudz atgriezties uz ikdienas sliedēm. Daudz, daudz pastaigu, pilnīgs miers (divu bērnu mammai gan tas ir ļoti sarežģīti ievērojams), vingrošana, forša grāmata un cenšanās izvairīties no burzmas, steigas un cilvēkiem, kuri nepatīk. Ikdienas vāveres ritenī gan tas realizējams ļoti grūti, ja ne pat neiespējami. Vai man izdosies izkļūt no šī visa, par to jau padalīšos citā stāstā, tāpat kā dalīšos ar to, kāda ir pārējo attieksme un kā cenšos uzburt savu mazo miera saliņu.