Biedrības "Esmu klāt" vadītāja Sanita Ziediņa: Paskaties uz bērnu ar bērna acīm

Tuvojoties Vispasaules Priekšlaikus dzimušo bērnu dienai, Māmiņu Klubs uz sarunu aicināja priekšlaikus dzimušo bērniņu biedrības “Esmu klāt” vadītāju un trīs dēlu mammu Sanitu Ziediņu.

Sanita ir priekšlaikus dzimušu dvīņu mamma, tāpēc labi izprot tos vecākus, kuri nonākuši šajā situācijā, kas ir neziņas pilna, kurā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Pašas pieredze

Viņa atzīst, ka pati iepriekš nav zinājusi, kas ir priekšlaikus dzimis bērns. Kad viņas dvīņu puikas piedzimuši grūtniecības 33.nedēļā un 5.dienā, jaundzimušie ātri aizvesti uz intensīvo nodaļu, tāpēc viņa savus bērnus pat nav redzējusi. “Es paliku dzemdību zālē viena un man bija ļoti liela tukšuma sajūta. Es tiku aizvesta uz palātu, taču neviens neteica, kur ir mani bērni. Es zināju, ka viņi kaut kur ir, taču nezināju, kas man ir jādara, vai ir jāatslauc pieniņš,” pārdzīvoto atceras Sanita, sakot, ka tobrīd, lai arī ir pieaugusi sieviete, jutusies izmisusi kā bērns.

Abi priekšlaikus dzimušie dvīņu brālīši bijuši dzīvelīgi un nekas neesot liecinājis par to, ka varētu atgadīties kas slikts, līdz vienu brīdi abi brālīši vairs nav gulējuši viens otram blakus. Tobrīd neviens nav atbildējis uz viņas jautājumiem, kur palicis viņas bērns, līdz kāda medmāsiņa pienākusi un teikusi, ka Artūram kļuvis sliktāk. Izrādās, ejot pie saviem dēliem, Sanita bija pagājusi garām Artūram, pat neapjaušot, ka pie simtiem vadu pieslēgtais bērniņš ir viņas mazais Artūrs. “Man iekšēji sākās ļoti liela trauksme. Es izskrēju slimnīcas pagalmā un meklēju vietu, kur varētu kliegt balsī. Bija dzestrs rīts, es atradu stūrīti, kur cilvēki nestaigāja, saļimu pie bērza, apkampu to un balsī kliedzu,” atceras Sanita, sakot, ka ir pagājuši seši gadi un tas bijis viens no sāpīgākajiem brīžiem viņas dzīvē, jo pēc tā turpmākā dzīve mainījusies.

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT

Mediķi, veicot apskati, pārbaudi un iepazīstoties ar dokumentiem, atzinuši, ka aina ir bēdīga un, runājot par Artūru, nav iespējams runāt par viņa nākotni. Sanita Ziediņa: “Bija smagi katru dienu soļot pa koridoru. Es pat nezinu, kā nokļuvu līdz Artūram. Brīžiem šķita, ka es tur peldēju, jo kājas bija smagas, mati bija sirmi un sejā es ļoti strauji novecoju. Ārsts teica, ka mani apbrīno. Viņa vārdi bija motivējoši un iedvesmojoši, taču tie pagāja garām ausīm, jo iekšēji neviens nesaprata, kā es jutos.” Ārsti ieteikuši Sanitai kopā ar vīru un veselo dvīņu puiku Valteru atgriezties mājās, lai restartētos. Tobrīd, ilgi domājot par to, kā būs, viņi izlēmuši uz Ziemassvētkiem braukt mājās, lai pēc tam atgrieztos. Tiesa, lai arī viņu ģimenē Ziemassvētki ir vismīļākie svētki, togad svētku dienās Sanita jutusies vissliktāk, jo klusumu un mieru pārtraukuši pīkstošie aparāti un Sanitas acu priekšā viņas dēliņš kļuvis pelēki zils, kaut gan pirms šī brīža mazais Artūrs atvēris acis un paskatījies uz savu māmiņu, kas gan viņam bijis ļoti grūti izdarāms. “Vīrs nometa gultā Valteru un ar zeķēm kājās skrēja pa gaiteni, saucot pēc palīdzības,” brīdi, kad Artūram apstājās sirsniņa atceras Sanita. Ārstiem izdevies mazo brālīti reanimēt un viņš pieslēgts pie aparātiem, savukārt Sanita centusies saprast, ko ar šo notikumu Artūrs vēlējies viņai pavēstīt.

Sanita saka, ka nekas nespēj aizstāt to, ka tev ir veseli bērni, taču pēc šīs nedēļas viņa piedzīvojusi klikšķi un pieņemts lēmums Artūru vest mājās: “Jutu, ka tā vajag. Ja arī tā būs lemts, es gribu, lai tas notiktu mājās pie ģimenes.”

Lai arī ārsti prognozējuši, ka Artūrs nenodzīvos ilgāk par vienu gadu, šogad 15.novembrī abi dvīņu zēni nosvinēja savu 6. dzimšanas dienu. Artūrs ir zēns ar īpašām vajadzībām. “Šie gadi ir skaistākais dzīves posms, lai arī cik grūti un smagi tas sākās, tas ir viens no skaistākajiem. To situāciju es esmu pieņēmusi, pieņēmusi sava bērna slimību un skatos uz to kā uz lielāko dzīves mācību, ticot, ka tas aiznesīs uz kaut ko skaistu un gaišu,” saka biedrības “Esmu klāt” vadītāja.

Skatoties uz Valteru un Artūru Sanita apzinās, ka dēli viņu māca. “Paskaties uz bērnu ar bērna acīm! Bērni mums daudz ko pasaka priekšā, kā kaut ko darīt,” teic Sanita, kura stāsta, ka, lai arī Artūrs ar viņu nerunā, viņš paskatās tā, ka viņa sajūt, ko viņam dot. “Ja esi mamma un tev ir atsūtīts tāds bērniņš, tad tā tam bija jābūt. Īstenībā, dzīve ir skaista, ja mēs paskatāmies uz to ar pavisam citām acīm,” aicina Sanita.

Biedrības dibināšana un mērķi

Dzīvojot slimnīcā viņa izjutusi, ka pietrūkst atbalsta, neskatoties uz to, ka medicīnas iestādē ir pieejams atbalstošs personāls un kapelāns, tas nesniedza vajadzīgo rezultātu. Tā kādā no Vispasaules Priekšlaikus dzimušo bērnu dienām Sanitu uzrunājusi daktere Amanda Smildzere, sakot, ka būtu labi, ja arī Latvijā būtu organizācija, kas būtu kā starpposms starp mediķiem un vecākiem. 

2017.gada 30maijā dibināta biedrība “Esmu klāt”, soli pa solim izzinot, kā pietrūkst priekšlaikus dzimušo bērnu ģimenēm. Biedrība regulāri rīko vecāku tikšanās, sarunas ar vecākiem, sekojot līdzi, kādi pasākumi vēl nepieciešami. Tāpat arī Sanita apmeklē nodaļas, kurās uzturas priekšlaikus dzimušie mazuļi un viņu vecāki, sakot, ka tas ir ļoti smags darbs, jo reizēm ir pat 50 mammas, ar kurām nepieciešams parunāties vai vienkārši pasēdēt blakus un uzklausīt. 

“Pirmais, ko vecāki vēlas dzirdēt, ir akcepts, ka viss būs labi, taču es to nedodu, jo neesmu pareģe. Es nedodu arī padomus, bet gan dalos ar savu pieredzi,” par sarunām ar priekšlaikus dzimušo bērniņu vecākiem stāsta Sanita. 

Runājot par biedrības “Esmu klāt” attīstības plāniem, Sanita teic, ka vēlētos, lai Latvijā tiktu izveidota mātes piena banka, jo kaimiņvalstīs tādas ir pat četras, kamēr mums nav nevienas. Lai gan šobrīd tās izveide atrodas procesā, tas nenotiek tik ātri, kā varbūt gribētos. Otrs no biedrības mērķiem ir panākt, lai  atbalsta punkti priekšlaikus dzimušo bērnu vecākiem būtu pieejami visās pilsētās, kurās ir perinatālie centri.

VISU INTERVIJU SKATIES ŠEIT