Ar bērnu uz mežu sēņot? Es saku JĀ!

 2013. gadā, kad pasaulē nāca Līna Grieta, bija karsta jūlija diena. Kā ierasts, šajā laikā mēs parasti dodamies pie manas vecmāmiņas uz laukiem, jo viņai ir dzimšanas diena. Un kā ierasts, tajā laikā, kad braucam pie manas vecmāmiņas uz laukiem, mēs vienmēr pa ceļam izstaigājam arī savas bērnības sēņu vietas. Izņēmums, protams, bija šis gads, pie vecmāmiņas braucām, bet mežā ko darīt nebija. Ļoti sauss.

Bet kā tad ir ar to sēņošanu un bērniem?

Es vispār neesmu īsti normāla mamma, jo laikā, kad piedzima Līna, vien pēc pāris dienām mēs pirmo reizi devāmies uz mežu. Mežs man vienmēr ir bijusi vieta, kur izvēdināt galvu un tikt vaļā no tā briesmīgā skrējiena, kas parasti nomoka. Domas apstādināt ir grūti. Bet tās kļūst nemanāmas, ja tās aizstāj ar ko citu.

Patiesībā, es pat nepieļāvu domu, ka bērna piedzimšana būtu notikums, kurš man liktu atteikties no šīs, tik ļoti meditatīvās nodarbes. Svaigs gaiss un ģimenes tradīcijas, kuras, manuprāt ir jāieliek jau kopš pašas bērnības. Un par to vai ir prāta darbs doties uz mežu ar jaundzimušo – nebija ne jausmas, līdz brīdim, kad to vienkārši ņēmu un izdarīju!

Pats galvenais, kas bija nepieciešams, bija līdzi. Mamma un piens. Proti, Līna Grieta ēda mammas pienu un, ja vien tāda vajadzība radās, viņai bija iespēja to dabūt jebkur. Arī mežā! Jā. Tieši tāda arī bija mana pirmā sēņošanas pieredze ar Līnu Grietu. Viņa bija vien pāris dienas veca.  Viņa pie krūts, es tikmēr staigāju pa mežu un cītīgi pētu apkārtni un mežā saaugušās dabas veltes. Vai tas bija grūti? Nē.

Pēc ēšanas, diezgan loģisks nākamais solis ir autiņbiksīšu maiņa! Ak, cik labi, ka mums ir “universālis”. Grūti iedomāties ideālāku vietu autiņbiksu maiņai, kā mašīnas bagāžniekā. Un vai tas bija, kas ļoti ārkārtējs? Domāju, ka ne. Galvenais – lai līdzi somā ir lieks autiņbiksīšu pāris un mitrās salvetes, kā arī kāds paladziņš vai dvielītis, ko paklāt zem dupša.

Atceroties savu bērnību, gluži zīdaiņa vecumā gan uz mežu mūs neviens laikam neveda, bet ar sēņošanu tā pamatīgi “aplipināja” gan! Mēs varējām braukt kilometriem un mīties uz riteņa ar pilniem groziem. Tētim vienmēr bija savas slepenās vietas, uz kurām viņš mūs veda sēņot. Vēl tagad atceros tos skatus – ar dūmubeku palagiem un bērzlapju plantācijām. Sēņot patika arī mammai. Viņai arī bija savi kaktiņi, kuros teju uz ceļiem tika izložņāts, lai tiktu pie visskaistākajām baravikām un tīrākajām bērzlapēm.  Vienīgi, baravikas un gailenes bērnībā tik viegli rokās nedevās. Tās, kā vienas no galvenajām groza satura sastāvdaļām, ir kļuvušas vien pēdējo gadu laikā!

Manuprāt, kļūstot par vecākiem, nevajag bažīties par to, ka ikdienā nāksies atteikties no sev mīļām nodarbēm. Un sevišķi tad, kad bērniņš ir pavisam mazs, šāds izbrauciens pat ir vairāk iespējams, jo kamēr kāds no vecākiem sēņo, otrs var ar ratiem pastaigāt gar mežu. Grūtāk paliek tad, kad mazais iemācās staigāt, proti, pēc gada vecuma. Viņš protams diezgan ātri nogurst un uz varen lielu pastaigu cerēt nevajadzētu, ja vien neesat gatavs vienā padusē nest sēņu grozu un otrā sagurušo mazuli!

Ņemot vērā to, ka tieši šobrīd ir sācies sēņu laiks, es silti iesaku – dodieties uz mežu! Meklējiet sēnes, māciet bērniem, kuras ir ēdamas un kuras ne. Staigājiet pa mežu, vērojiet putnus, priecājaties par svaigo gaisu un nebaidieties no tā, ka varat bērnam kā kaitēt!

Līna Grieta uz mežu kopā ar mani ir braukusi neskaitāmas reizes, vien divu gadu vecumā, viņai sēnes neinteresēja vispār. Viņa, labprātāk pa mežu pārvietojās ar groziņu, kurā bija paņēmusi savas tā brīža aktuālākās rotaļlietas!

Un tagad es esmu priecīga, jo Līnai garšo sēnes un viņa pilnīgi noteikti zina, ka mušmires ir sarkanas ar baltiem punktiņiem un tādas groziņā likt nevajag! Tāpat viņa zina, ka gailenes ir dzeltenā krāsā un arī to, ka mammas mīļākās sēnes ir bērzlapes. Nu tās krāsainās, dzeltenās, sarkanās un zaļās! Tikai jābūt uzmanīgiem – jāskatās vai sēnei kāds nav uzvilcis kleitu!

Nobeigumā, gribu padalīties ar pāris ieteikumiem, ja nu šobrīd esošā sēņu sezona Jūs vilina uz mežu, bet šaubāties, ka kopā ar mazo, tā ir neiespējamā misija.

Tātad:

• Kad bērniņš vēl pavisam mazs - labāk, ja uz mežu ir iespēja doties ar kādu kopā – tēti, draudzeni, māsu – tad uz maiņām var pieskatīt mazo un staigāt pa taciņām un lasīt sēnes;
• Ratus noteikti ņemiet līdz – ikvienā mežā ir celiņi, pa kuriem var ļoti labi izbraukāt arī ar ratiem. Un galu galā, sēnes, ļoti bieži mēdz augt arī tieši ceļa malās(ar to es domāju meža ceļus, ne šosejas malas). Bešā nepaliksiet!
• Pirmajai sēņošanas reizēm iespējamo laiku arī varat saplānot pavisam vienkārši. Viss atkarīgs no tā, cik tālu dzīvojat no savas sēņošanas vietas. Pirms izbraukšanas mazo pabarojiet, tad, ticamākais, ka mašīnā tas saldi gulēs. Ja mežs ir tuvu, tad paspēsiet jau mazu loku pa to izstaigāt, kad mazais tikai modīsies, jo būs gatavs atkal ēst. Pabarojiet. Turpat mežā, svaigā gaisā. Vienalga, sēžot uz kāda celma vai vieglā pastaigā starp kokiem. Tā ir brīnišķīga sajūta! Nopietni.
• Ja mazais ēd mākslīgo piena maisījumu - paņemiet līdzi termosā siltu ūdeni un maisījumu. kad laiks barošanai - dariet to. 
• Autiņbiksīšu maiņai, neaizmirstiet paņemt līdi – pāris autiņbiksītes = nekad nevar zināt vai nesanāks kāda šmuce vai lielās darīšanas vairākas reizes pēc kārtas!
• Vienmēr paņemties līdzi mitrās salvetes. Tās noderēs ne tikai autiņbikšu maiņas laikā, bet arī, lai noslaucītu rokas un krūtis, pirms un pēc mazuļa barošanas.
• Noteikti noderēs arī paladziņš vai dvielītis, uz kura veikt autiņbiksīšu maiņu.
• Kad bērns jau ir paaudzies, māk pats staigāt ar kājām, rēķinieties, ka viņam nebūs ļoti daudz spēka un pacietības, lai staigātu pa mežu. Pirmie soļi jau paši par sevi bērniņam ir gana liela slodze un vairāk par stundu, būs grūti izturēt. Te atkal talkā varam ņemt ratus un doties kopā uz mežu ar kādu kopā!
• Divu gadu vecumā, jau varam sākt mācīt sēnes. Un gatavoties tam jau mājās. Rādot sēņu attēlus, paņemot tos līdzi uz mežu un salīdzinot tos ar atrastajām sēnēm.
• Pavisam noteikti – neaizmirstiet groziņu, kur salikt sēnes un mazu nazīti, ar ko tās sēnea nogriezt.
• Ja Jums nepatīk sēņot un no meža baidāties – man patiesi Jūs ir žēl. Mežs sniedz burvīgu atelpu no ikdienas. Un mežā ir miers. Tāds patiess un ļoti, ļoti smaržojošs! Sevišķi šobrīd. Pēc lietus! 

Nebaidieties turpināt ierasto un neatsakāties no tā, kas Jums patīk! Mani biedēja daudzi, stāstot - mēžā ir ērces un visādi kukaiņi, ja nu mazuli moka kolikas, sāpošs vēders,  autiņbiksīšu maiņai nepiemērota vieta un ko darīsi, ja nu uznāks lietus vai mašīnai saplīsīs riepa?! Es saku, ka ar visu var tikt galā! Vēsu prātu un padomājot solīti uz priekšu! 

Viss ir izdarāms!

Tāpēc – tiekamies mežā!

Māmiņu klubs, 2018