№41 Linda: Bez Tevis ne soli vairs!

Ir trešdiena un beidzot es varu iedegt svecīti un gremdēties atmiņās. Savu mīļoti vīrieti esmu mīlējusi vienmēr. Ir brīži, kad emocijas uzzibsnī spēcīgāk, ir tāda sajūta, ka vēderā ir simtiem taurentiņu, ka ap vīru ir nimbs un ka viss ir tik skaisti un lieliski, taču ir dienas, kad emocijas nav tik izteiktas, kad tās ir kļuvušas ikdienišķas. Taču nav bijusi ne minūte, kad esmu šaubījusies par savām jūtām pret Jāni.

Pirmā reize, kad apjautu, ka mīlu viņu bija 2006. gada decembrī. Bija decembra sākums un draudzene paziņoja, ka viņa precas - viņas draugs viņu ir bildinājis un, ka kāzas būs jau decembra beigās. Tas viss notika tik ātri, viņu attiecības jau bija tikušas līdz fāzei, kad viņi oficiāli savienoja savas sirdis, kamēr mūsu attiecības bija tikai iesākušās. Ielūgumu saņēmām jau adresētu mums abiem, taču tā kā draudzenes līgavainis un mans draugs savstarpēji nebija pazīstami vēl, nolēmām, ka ir jāuztaisa iepazīšanās vakars. Tajā laikā abas dzīvojām Jelgavā, taču viņi bija no Rīgas. Atceros to dienu, kad abas skrējām uz vilcienu, vilcienā abas runājām, vēlreiz pucējāmies un bijām ļoti satraukušās par gaidāmo tikšanos. Tā stunda vilcienā vilkās tik lēni, ka likās, ka līdz Rīgai nenonāksim. Kad satikām viņus, viss bija labi, mūsu bailes, ka viņi varētu nesaprasties, bija veltas. Veidojās kontakts, pat ļoti labs. Nolēmām aiziet līdz „Martini bāram” (nu jau vairs nav šāda vieta). Tur sēdējām, apkārt bija jauka atmosfēra, viss apkārt jau valdīja Ziemassvētku gars: mirdzošās bumbas, izrotātās eglītes, smaidoši un laimīgi cilvēki un mēs. Mēs divi pāri: viens jau rūdīts un pieslīpējies viens otram un otrs – tik trausls kā tikko nokritusi sniegpārsliņa. Mēs čalojām un smējāmies, kad pēkšņi draudzene saskatījās ar savu līgavaini un jautāja mums: „ Vai jūs būsiet jaunais pāris mūsu kāzās? Vai piekrītiet?”. Lieliski apzinājāmies, ko nozīmē šis jautājums, ka tā ir sava veida atbildība. Jānis nevilcinoties teica – „Protams, kāda runa.” Es paskatījos viņam acīs un biju tik laimīga. Tajā brīdī es sapratu, ka mīlu viņu, ka zinu, ka arī reiz viņš būs mans vīrs – agrāk vai vēlāk. Viss vakars pagāja mīlas ieskauts, jo runājām par gaidāmajām kāzām, bija tik patīkami skatīties uz gandrīz jaunlaulātajiem, kas bija tik ļoti viens otrā iemīlējušies un uz mums, kuru mīlestība tikai auga un veidojās. Ejot mājās, viņš man teica: „Tu šodien izskaties tik īpaši skaista, kaut kas ir mainījies.” Un es pie sevis nodomāju, vai tiešām to var tā redzēt. Jā, es biju mazliet mainījusies – es jau tad sapratu, ka viņš ir īstais, viņš ir vīrietis, uz kuru es gribu paļauties, ar kuru kopā es gribu sagaidīt balto sniegu matos. Es biju laimīga, es biju ļoti, ļoti laimīga un kopš tās dienas es nekad neesmu bijusi vientuļa, apdalīta vai nelaimīga.

Ja runājam par mīlestības simbolu, talismanu. Protams, laulību gredzeni ir mums vienmēr līdzās, tajos ir iegravēti jumis (auglības un spēka nesējs) un ūsiņš ( Dieva spēks un cilvēka enerģija), jo uzskatam, ka bez šīm lietām kā auglība, spēks nepadoties un cīnīties problēmu priekšā un mūžīgā enerģija attiecību uzlabošanā laulība ir grūta. Mans pirmslaulību uzvārds bija Zariņa, nu mēs esam Krūmiņi. Tāpēc es nolēmu, ka mūsu mīlas simbols ir balts zariņš, kas sākumā bija tik balsts un neizzināts un nu tas ir uzplaucis ar mīlas sirsniņām sarkanā un divas sirsniņas - dzeltenā, kas bija mūsu kāzu krāsa. Sirsniņas ir veidotas no filca, kas, manā izpratnē, simbolizē siltumu un maigumu, kas mums ir vienam pret otru, nedalīta un patiesa mīlestība.

Un vēstule no meitenes, kas tik tikko bija apjautusi savu mīlestību pret Viņu.

Es nezinu, nezinu, nezinu,

Manī asinis vai sarkans vīns,

Bet gribu, lai šonakt ar mani

Esi maigs, esi mežonīgs.

Es nezinu, nezinu, nezinu,

Vai tas ir kliedziens vai pamatīgs prieks,

Vari man atstāt krelles ap kaklu,

Viss pārējais šobrīd ir lieks

/R.Vazdika/

Mīļo Jāni,

Šis dzejolis raksturo manas sajūtas, ikreiz, kad Tevi satieku... Nezināšana mijas ar nedalītu prieku. Iekšā viss burbuļo kā strauts atkusis pēc bargas ziemas. Šis dzejolis ir tāds, kā mūsu pirmā tikšanās reize 2006. gada 11. oktobrī. Tā arī nezināju kā viss būs, vai izdosies un vai patikšu es Tev un vai patiksi Tu man... Taču tā pa īstam nemaz nepaspēju uztraukties, Tu neticami ātri atnāci un kad ieraudzīju Tavas neticami skaistās un dzīvīgās acis, Tavu smaidu, uztraukums nemaz tā arī nemaz neparādījās. Tava neticamā pieklājība un rūpes, Tavas perfektās manieres nav ne mirkli pazudušas no tā vakara. Un tagad es zinu, ka visas tās manieres, pieklājība nebija tikai pirmā iespaida radīšanai, tāds Tu arī esi – gādīgs, mīļš, tik ļoti labsirdīgs. Reizēm Tev ir arī „nadzīgs” humors, kas liek ne tikai pasmaidīt, bet arī padomāt (sava veida taisnība katrā no tiem ir).

Kaut viena minūte, kas pavadīta Tavā tuvumā izdala laimes hormonus, atbrīvo mani un ļauj būt man pašai, ka es varētu pavisam vienkārši pacelties un aizlidot (nu ja ne aizlidot, tad vismaz līdz 9. Stāvam uzskriet pa trepēm un Tu jau zini, cik „ļoti man tas patīk”). Tu esi cilvēks, kas man ļoti, ļoti daudz nozīmē, cilvēks, kuru esi cienu, saudzēju un rūpējos... Jau no bērnības esmu gribējusi zināt, kāds ir Amors vai kā tas ir, kad viņu satiek. Nu, es zinu. Viņš ir parotaļājies arī ar manu sirdi un trāpījis pašā centrā...

Vienmēr un vienīgi Tava Linda.

Labākā sieva 2013: pirmais uzdevums