Sirdij nepavēlēsi

Kad vakars vēls un ielas apgaismo laternas,

un manu istabas logu mēness gaisma apspīd,

zini, es gaidīšu Tevi,

kaut patiesībā nezinu vai nāksi.

Jā, Tu soliji, ka apciemosi,

bet vārdi Tavi bij tik nedroši,

ka nezinu vai ticēt tam ko soliji.

Kad sniegi snieg un zemi pārklāj baltums maigs,

un manu sirdi pārņem pilnīgs tukšums,

es atceros, ka Tu man teici,

lai gaidu Tevi,ka Tu atnāksi,

ka vakrs šis būs kopīgs mums.

Bet redzu, ka Tavs solijums,

bija vien vienīgi tukši, melīgi vārdi.

Un tagad,kad aiz mana loga

laternas gaismā sniegpārsliņas krīt 

nav noslēpums,

es ilgojos,es tomer ceru,

ka Tu mainīsies,

Tu atnāksi jau rīt...