Vest vai nevest bērnu uz bērnudārzu? PAR un PRET viedokļi

Vest vai nevest savu atvasīti uz bērnudārzu? Domājams, ka šāds jautājums bijis daudziem vecākiem, tāpēc devāmies tikties ar mammām, kurām ir savs viedoklis par šo tēmu, kā arī uzdevām šo jautājumu dažādiem speciālistiem.

Vecāku pieredze

Aleksandra mamma Svetlana sākotnēji bija starp tiem, kuri domāja, ka darīs tāpat kā visi, nedomājot par to, ka bērns varētu bērnudārzu neapmeklēt, taču tad sekojusi vīra ideja, kurai viņa piesliekusies un sākusi domāt, kā visu organizēt. Viņa stāsta, ka sākusi lasīt daudz literatūras, tāpēc ideja par bērna nevešana uz bērnudārzu tikai nostiprinājusies, jo bērnos līdz 5-7 gadu vecumam vecāki var ieguldīt mīlestību, savu uzmanību, prieku par dzīvi. Viņa norāda, ka tad, ja vestu Aleksandru uz dārziņu, vakarā nevarētu kopīgi ar dēlu pavadīt kvalitatīvu laiku, jo, atgriežoties mājās 18.00, viņš būtu noguris un jau pēc pāris stundām dotos gulēt.

Savukārt Elzas mamma Ieva stāsta, ka viņai ar vīru sākotnēji bijusi doma meitu uz dārziņu vispār nevest, jo nolēmuši, ka, tā kā pasaulē laiduši bērnu, viņu uzdevums ir arī viņu audzināt nevis nodot to darīt kādam citam. Nevar zināt, kādas ir tā cilvēka, kurš audzinās mūsu bērnu, vērtības, varbūt tās nemaz nesaskan ar mūsu vērtībām," teic Elzas mamma. Tiesa, neskatoties uz šo nostāju, pēc Elzas piedzimšanas viņi meitu piereģistrējuši rindā bērnudārzā, jo dzīvē viss mēdz mainīties, un nekad nevar zināt, kā kas notiks. Elzai sasniedzot 3 gadu vecumu, meitene pati izrādījusi interesi par bērnudārzu, jo satikusi citus bērnus dažādos pulciņos, uz kuriem tika vesta. Pēc Elzas teiktā, ka viņa vēlas pamēģināt, vecāki ilgi domājuši, meklējuši piemērotu dārziņu, un aizveduši viņu pamēģināt.

Ieva stāsta, ka Elza dārziņā vēlas pavadīt pilnu dienu, kas mammai izsauc dalītas jūtas, jo viņa neuzskata, ka bērnam būtu jāpavada 8 stundas kopā ar tik daudziem citiem bērniem, jo tā nav dabīga vide. "Sākotnējais plāns bija, ka viņa augs maksimāli dabīgā vidē ar ģimeni, radiem, taču tā kā viņai tas patīk, nevēlos to atņemt," saka mamma Ieva.

Bērnudārzu saknes meklējamas jau 15.gadsimtā

Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes “Madariņa” vadītāja Rasma Purmale stāsta, ka jau no 15.gadsimta, kad tika domāts par bērnu izglītošanu, bagātās ģimenes ar to nodarbojās pašas, bet pedagogs  J. A. Kamenskis aizdomājies arī par tiem bērniem, kuru vecāki nevarēja nodrošināt bērnu izglītību, tādējādi tika domāts par pirmsskolu organizēšanu. 

Viņa skaidro, ka vārds "bērnudārzs" saistās Frīdriha Frēbeļa ideju, kad viņš 1837.gadā Vācijā nodibināja pirmo bērnudārzu ar šādu nosaukumu. "Tā pamatdoma bija, ka bērniem ir jāmācās un bērniem ir arī jārotaļājas. No tā laika arī saglabājusies bērnudārzu pamatdoma - satikt draugus, rotaļāties un rotaļājoties arī mācīties," skaidro R. Purmale.

To, ka bērni vislabāk mācās darot, uzsver arī privātās pirmsskolas "CreaKids" skolotāja Anna. Viņa stāsta, ka zina ģimenes, kuras mājās dara daudz interesanta, taču apzinās, ka pati nevarētu mājās bērnam nodrošināt 7 dienas nedēļā interesantas izklaides, lai viņu visu laiku nodarbinātu intelektuāli un emocionāli. Viņa teic, ka bērnudārzs ir atbalsts ģimenēm, kurās pieaugušais strādā un kurām nav ne laika, ne iespēju sēdēt mājās ar bērniem. "Manuprāt, bērnudārzs nebūt nav sliktākā vieta, kur bērnam nonākt, kamēr vecāks strādā," uzsver skolotāja.

Bērniem Latvijā, sasniedzot 5 gadu vecumu, ir jāuzsāk mācības, bet izglītošanos iespējams realizēt dažādi. "To var darīt gan pirmsskolas izglītības iestādē, gan arī mājās, bet šajā gadījumā tā institūcija vai organizācija, kura pārliecināsies par likuma ievērošanu, ir pašvaldība," skaidro VISC Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece. Viņa uzsver, ka pašvaldībām ir obligāts pienākums nodrošināt ikvienam bērnam no 5 gadu vecuma vietu mācību izglītības iestādē.