17.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
"Mans divgadnieks mani neklausa", "Mana piecgadīgā meita mani neklausa un ignorē", "Mani bērni mani neklausa"....
Ntās tēmas māmiņu forumos . Ā!!! Ko nu lai tagad dara????
Stāsts nav par mani, mani bērni mani klausa :D
Bet man ir domas par šo visu. Varbūt esmu veca un ar iesīkstējušu domāšanu, bet šī neklausīšana ir pārčubināšanas un pāraprūpes sekas.
Protams, katrs audzina/neaudzina savus bērnus kā vēlās, BET - kad esi "iebraukusi auzās" , tad nebrēc pa visu pasauli - Mani bērni mani neklausa!
Kas tad tu esi par mammu, par ģimenes māte, kuru var atļauties neklausīt 2gadīga knīpa? Kā tas var būt, ka jau pirmskolas vecuma bērnam vecāki nav autoritāte?
Un bērni nav pasaules un dzīves centrs. Cilvēka dzīves centrs ir viņš pats, tad viņa mīļotais un tikai tad bērni.
Nevajag bērnus iecelt dievu statusā un pēc tam vaimanāt, ka "Mazais Dievs" tevi neklausa.
Bērnus vajag mīlēt un aprūpēt, bet saprāta robežās, bērnam ir jāļauj augt pašam, bet ir jāvēro šis augšanas process un ir jāpalīdz, nevis jāizdabā vai mīļā miera labad jāļauj darīt visu, kas ienāk prātā.
Jā, ir jārada un jāstiprina saikne ar bērnu, bet nevajag šo saiti veidot no korda auklas un nepilna cm garumā.
Bērni nepārtraukti "iztausta"robežas - cik tālu un ko drīkst darīt... Ja māte ir vāja un nespēj savam acuraugam neko atteikt, tad "Mazais Dievs" ļoti veikli to izmanto un tad vienā mirklī notiek lomu maiņa, kad bērns koriģē savu mammu.
Un pāraprūpe - tas ir kaut kas šausmīgs. Bērnam vienkārši neļauj pašam neko darīt, neļauj pašam iepazīt pasauli - jo nedod dies': nositīsies, apdedzināsies, nobīsies, nokritīs utt. Bet kā tad , lai tas bērns to pasauli iepazīst? Ja viņam ir spilveni visās malās sakabināti, apkārt valda pārprasta sterilitāte?
Patiesībā tāda pāraprūpe ir milzīgs lāča pakalpojums bērnam... Un tā turpinās visa bērna dzīvi, padarot nelaimīgu gan viņu, gan viņa nākotnes ģimeni un viņa bērnus.
UN - bērni neaug pēc grāmatas.
Nē nu prieks, ka cilvēki ir tik pārliecināti, ka bērnaudzināšanā visu dara 100% pareizi. Man līdz tam vēl augt un augt 😃
Par pāraprūpi - tai ir vistiešākais sakars ar nepaklausību un izrunāšanos. Mamma visu dara sava acurauga vietā un tad vienā mirklī grib, lai atvase dara to pats/pati. Konflikts uz līdzenas vietas.
Un vēl - vecāku nekonsekvences dēļ - kad viens atļauj, otrs nē, kad no rīta atļauj, bet vakarā nē - bērns izvēlās neklausīt nevienam.
Vai esam konsekventi?
jā, es arī izvairos kritizēt citus vecākus, ticu, ka katrs normāls cilvēks cenšas audzināt un aprūpēt savus bērnus pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas. Ir tik daudz iespēju kļūdīties - visiem. Nevajag piespļaut aku, no kuras varbūt pašai nāksies kādu dienu dzert 😉
Es noteikti neesmu no stingrajām mātēm, pati labi atceros savu bērnību, bieži dumpojos par kaut kādām nepamatotām un nepārdomātām prasībām no vecāku puses.
īsti arī nesaprotu, kā neklausīšana ir saistīta ar to, ka bērnam visapkārt saliek spilvenus, taisa sterilu vidi un neļauj pašam iepazīt pasauli. Divas dažādas tēmas, manuprāt.
Man liekas, svarīgi ir iejusties bērna ādā, saprast ka viņš neniķojas un nedumpojas tāpat vien. Vismaz man 99% gadījumu ir skaidrs, kur rodas kašķis - bērns noguris vai bijis par maz uzmanības. Tas, protams, nenozīmē, ka es to varu atrisināt, kā nu sanāk, tā dzīvojam. Bet ir skaidrs, ka, jo vairāk un pacietīgāk es viņam pievēršos, jo labāk mēs varam sarunāt par ģērbšanos, gulētiešanu, to, ka nē, nazi ņemt nevarēs utml., ka nevajag dusmīgi ķērkt, bet rādīt, ko gribas, utt.
hih,, izlasot šādu rakstu pirmā aian prātā ienāk pusdienas ģimenes lokā, bērni smuki, baltos krekliņos, šortiņos, kleitiņās sapucēti, māte arī sapucējusies kā uz Ziemassvētku balli, galds lūzt no ēdieniem (parastas ģimenes pusdienas) un bērni jautā māmiņai- mammīt, vai drīkst apēst vēl vienu kumosiņu, vai drīkst iedzert ūdentiņu, vai drīkst pakasīt kāju?
😃😃😃
ok, tas protams, pārspīlēti, bet nu tāds man pirmais priekšstats..
Protams, neatbalstu visatļautību, ir lietas,kas bērnam jāievēro un tad ignorēju bļaušanu, asaras, ja ir pateikts, tad viss..
Bet ir klusāki, mierīgāki bērni, bērni,kas ātri pārslēdzas uz kaut ko citu un ir tādi,kas savu mērķi grib sasniegt pa visām varēm, ja ne tagad, tad pēc stundas viņš tāpat mēģinās savu panākt utt.
Man šķiet,ka ir jāmācās ievērot tāda robeža, starp ļoooti lielu mīlestību un visa atļaušanu, kā arī uz ļoti stipriem grožiem un dresēšanu..
Šis teikums attuecināms kā uz vienām, tā uz otrām mammām 😉
"Jā, ir jārada un jāstiprina saikne ar bērnu, bet nevajag šo saiti veidot no korda auklas un nepilna cm garumā "
Man ir divi bērni, viens tīnis, otrs divgadnieks.
Viņu dzīve nav "stingrā režīma ieslodzījums" , viņi pasaules izpētē ir drīkstējuši darīt visu, kas neapdraud viņu veselību un dzīvību.
Un es mīlu savus bērnus. Ir tāds teiciens "Es pārāk mīlu savus bērnus, lai tos lutinātu". Man patīk šī doma.
man arī jāpiekrīt autorei. Bērns ļoti uzmanīgi vēro vecākus un pietiek vienreiz paļauties viņa iegribām, skola ir rokā.
Es arī aizdomājos vienu dienu par šo tēmu, jo meitai pāri stiķi niķi ir parādījušies no sērijas ja nevar dabūt ko grib, tad kliedz. Un vai tik tās nav manas mīlestības sekas. Mācos un mācīšos balansēt tarp šo trauslo robežu kad ir par daudz, un kad tieši laikā!
Laikam tāpēc ir teiciens ,ka jāaudzina ir vecāki,bērni paši izaugs-līdzīgi mums😀