Par šo tēmu aizdomājos jau gandrīz pirms gada, kad, apciemojot krustbērna dzimšanas dienas ballīti (vasarā) novēroju, ka gandrīz visas no padsmit klātesošajām "lielajām meitenēm" ģērbušās biksēs (mazās dāmas gan visas kleitiņās). Protams, ziemā vai sliktos laikapstākļos to varētu lab saprast, bet jaukā un siltā laikā? Tā nu aizdomājos par mūsu - lielo mammu ieradumiem attiecībā uz bikšu un svārku/kleitu valkāšanu un to, kā tas ietekmē mūsu meitas.
Sievietes sāka nēsāt bikses 20.gs.60.-70.gados pēc kultūras (hipiju) revolūcijas; līdz tam norma (ar atsevišķiem izņēmuma gadījumiem) bija svārki. Mana vecmamma valkāja tikai keitas līdz pat mūža nogalei un izskatījās ļoti labi; māte kleitas un svārkus nēsāja jaunībā, pēdējos gados arvien vairāk izvēloties bikses. Manai paaudzei bikšu valkāšana jau ir pats par sevi saprotams pasākums, svārkus uzvelkot tikai svētkos. Un manām meitām?
Alfā HunM skatlogā pat mazo meitenīšu manekenam (uz 86 izm.) uzvilkti moderni džinsiņi. Jā, hipsterīgi un smuki, bet bērnam tak plika mugura! Un dikti iežmiegta un nebērnišķīga tāda meitenīte izskatās, vārdu sakot - izskats neatbilst attīstības līmenim, ja mazas meitenītes tiek ģērbtas kā jaunietes.
Pēdējā laikā pārsvarā nēsāju svārkus, lai gan līdz tam biju zvērināts džinsu fans. Un - atklāju ka mugura siltāka, labāk jūtos un nav mūžīgo raižu par to, vai neizskatos par resnu:) Stilbi reizēm biški pasalst, bet to novērst palīdz biezās zeķbikses un garie zābaki. Tāpat gandrīz visu (izņemot sportošanu, sēņošanu mežā utt.) tikpat labi var darīt svārkos.
Esmu dzirdējusi par vasarīgo iniciatīvu "100 dienas svārkos", aicinot sievietēm kļūt sievišķīgākām, vingrošanu svārkos utt. Godīgi sakot, svārkos tik tiešām jūtos sieviešķīgāk; atbalstu uzskatu, ka, nonstopā valkājot bikses, sievietes kļūst mazliet skarbākas, vairāk "ģelavajas" un svārkos tomēr vairāk jūtas "kā mājās".
Galu galā - ar ko tad mūsdienu modernā daudz darošā un sasniedzošā sieviete atšķiras no vīriešiem?
Tātad - lai dzīvo svārki:) Un neizmirst, īpaši jau vasarā:)