Ko darīt, ja bērns kaujas?

Es nekad nebiju iedomājusies, ka mana meita kausies! Es nekad nebiju iedomājusies, ka viņa nonāks savas grupiņas melnajā sarakstā, jo teju katru dienu kādu iekausta, saskrāpē vai kādam no bērniem iekož!

No skata Fejiņa ir gatavais eņģelītis. Smaidīga, gaiša, komunikabla, brīžos, kad tas vajadzīgs, tik mīlīgi samulst un sakautrējas, bet, kad viņa atklāj savu raksturiņu, iet uz velna paraušanu. 

Es varētu vaicāt jums pēc ieteikumiem, ko pasākt ar šādu bērnu? Vai tiešām es esmu slikta mamma un neprotu audzināt savu meitu, un tāpēc viņa jau no pirmajiem dzīves gadiem būs kļuvusi par kausli? Es varu ar viņu runāt, es varu sabārt, stāstīt, cik tas ir slikti, jo tagad Edgaram sāp, taču viņa vien nosmej un skrien tālāk savās gaitās!

Kāds teiks, ka vajag tādu bērnu sēdināt uz nosodīto soliņa, likt kaktā, bet, mīļie, viņai ir vien divi gadi un, manuprāt, viņa vēl nebūt nesaprot iemeslus, kāpēc pēkšņi kāds viņu noliek stāvēt stūrī. Savukārt, katru reizi, kad viņu sabaru par kārtējo kaušanos un darīšanu otram pāri, viņa uztaisa tik skumju sejiņu un metas mani mīļot, sakot, ka mamma tagad ir dusmīga un viņu vajag samīļot.

Vai tas kādreiz beigsies? Ar dēlu šādas pieredzes man nav, tāpēc nebiju iedomājusies, ka kaut kas tāds var notikt, audzinot meitu.

Par ko ir kautiņi un Fejiņas uzbrukumi? Protams, ka par rotaļlietām, jo, ja viņa ko ir iekārojusi, tad dabūs to par spīti visam un visiem. 

Patlaban vienīgais risinājums, lai labāk izprastu Fejiņas uzvedību, manuprāt,ir Diānas Zandes lekcijas apmeklēšana Māmiņu Klubā, lai labāk iepazītu divgadnieka uzvedību. Ja to apmeklēšu, pēc tam pastāstīšu, ko tajā uzzināju.