Klaudija Hēla: Mūsu Māmiņu Kluba privātajā bērnudārzā pats centrs ir bērns!

31. Mar 2022, 08:09

Klaudija Hēla, Māmiņu Kluba pedagoģe un vecāku iecienīta fizioterapeite, atklāj, ka Māmiņu Klubs darbojas arī kā privātā pirmsskolas izglītības iestāde ar trīs grupiņām. Emmijas Pikleres pedagoģija ir pamatā šim jaunajam bērnudārzam, ko esam veiksmīgi izmēģinājuši iepriekš pieskatīšanas grupiņā.

Vairāk par īstenoto mācību metodi stāsta fizioterapeite Klaudija Hēla: "Tā ir īpaša metode, ko piekopjam bērnu pieskatīšanā - tas nav standarts, tas ir daudz citādāk nekā citās vietās, bet es esmu 180% par šo konceptu un metodi. Tas ir dzīvesveids. Man ļoti patīk teiciens - par beznosacījuma cieņu. Eimija Piklere ir sieviete, kas šo metodi ieviesa un viņa saprata, ka tas ir kas nepieciešams cilvēcei. Arī viņai bija vieta, kur šo metodi ar bērniem īstenot - tieši tāpat kā mums, Māmiņu Klubā. Tas ir bērnudārzs, kurā neatradīsiet standarta mēbeles vai rotaļlietas. Ir īpašs aprīkojums, attīstoša vide, kurā bērns tiek atbalstīts brīvai rotaļai un dabiskai attīstībai; vide, kurā viņam ir ļoti interesanti.

Pikleres metode - tas ir kas tāds, pie kā mums visiem vajadzētu piestrādāt, vienalga, kā mēs šo metodi dēvējam, jo iet runa par cilvēciskām attiecībām.

Mēs dzīvojam tik ļoti raitā, komerciālā un noteikti ne tajā vismiermīlīgākajā pasaulē, un tāpēc man šķiet, ka ir pēdējais laiks to stopkrānu noraut un saprast, ko tad mēs īsti gribam. Mēs sūdzamies, ka jaunieši ir vardarbīgi, ka skolās kaujās un mobingo, mēs vislaik cenšamies mainīt šos bērnus, bet mēs nedomājam par to, kā mainīt pašu sistēmu. Protams, arī skolās un pirmskolās šobrīd notiek pozitīvas pārmaiņas, bet mūsu metode ir par cieņpilnu attieksmi, tādu izturēšanos pret bērnu, kas neiebāž viņu kādās sistēmas “kastēs” - pēc principa “tikai tā un ne savādāk”!"

Tas nebūt nenozīmē, ka mums, pēc Pikleres metodes strādājot Māmiņu Klubā, nebūtu kādi rāmji. Ir noteikumi, ko bērni drīkst vai nedrīkst darīt, bet veids, kā viņiem tos noteikumus parādīt vai iemācīt, ir vienkārši ļoti cilvēcisks - ar cieņu. Vecākiem patīk šī metode, jo viņi redz to, ka mūsu dārziņš šos principus pilnībā iemieso. Ka tā nav tikai izkārtne, ko mēs redzam daudzās iestādēs, kas sola individuālu attieksmi pret bērniem. Bet, ja mēs ieejam šajos “izkārtnes” bērnudārzos, mēs redzam, ka nav šīs īpašās attieksmes pret bērnu realitātē. Tas nav ne personālā, ne attieksmē. Otrkārt, manā uztverē, nemaz nevajadzētu būt bērnu pieskatīšanai no pusotra gada. Tomēr, tā dzīve vecākiem ir tāda, ka šādu pieskatīšanu vajag, to nosaka mūsu dzīves ritms un darba pasaule. Tāpēc mēs izveidojām tādu iestādi, kur pats centrs ir mazais bērns. Kurā labi jutīsies arī pusotrgadnieks un četrgadnieks.

Mēs redzam, ka citās vietās tā nav arī pēc tā, ka nāk pie mums strādāt darbinieki no citiem bērnudārziem un paiet laiks, kamēr viņi apmācās mūsu metodi, jo lielākā daļa citur ir pieraduši strādāt pēc principa - kā pieaugušajam ir ērti pieskatīt bērnu, nevis ko bērnam patiešām vajag, kāds vispār ir bērna individuālais attīstības līmenis, ko viņš spēj, un kā pieaugušais var piedāvāt bērnam tādu attīstošu vidi, kas kalpo mazā cilvēka vajadzībām.

Mēs ļoti daudz savā darbā ar bērniem vērojam viņus. Es katru dienu varētu no pārsteiguma iekliegties - wow, super, ko viņš atkal ir sasniedzis un izdarījis! Manās radošajās smadzenēs es nemaz neizdomātu to, ko izdomā un izdara bērns!

Jau kādu laiku es strādāju Pikleres konceptā un var redzēt kopsakarības, ka bērni noteiktos vecumposmos dara līdzīgas lietas - būvē tornīšus utt., bet katrs tomēr to dara pa savam. Cits atkal darbojas ap lellēm un var jau redzēt, ka mājās piedzimis brālītis vai māsiņa. Bērns visu laiku ar lellēm spēlējas un izspēlē šīs mājas situācijas - guldina, apsedz, auklē. Bērnam knapi divi gadiņi, bet var redzēt, cik viņam svarīgi izdzīvot savu pieredzi caur spēli. Cik traucējoši būtu, ja es nāktu un viņu regulētu: “Nē, sedziņu pāri galvai jau mēs neliekam” vai kā tamlīdzīgi iejauktos. Palīdzēt viņam tad, kad viņš paprasa palīdzēt, nevis jaukt viņa spēli.

Bērnam veidojas laba, ne pārspīlēta, bet laba, stabila pašapziņa. To var novērot! Atļaut viņam, nedzenāt viņu, un, tad kā viņi izdomā strādāt ar rotaļlietām un mūsu metodes rīkiem, var tikai pabrīnīties par šo izaugsmi! Es domāju, mēs sagatavojam bērnus dzīvei un arī citām iestādēm. Viņi ir droši un pašapzinīgi un var tālāk iet.

Bērnus nespiež ēst!

Bērni nāk ar savām ēšanas īpatnībām no mājām, katram tās ir individuālas. Mums tāpat kā citiem dārziņiem ir jāvadās pēc Ministru kabineta noteikumiem par ēdināšanu pirmsskolā. Mūsu piedāvātais ēdiens ir veselīgs. Vasaras laikā daudz ēdam augļus un ogas. Mums ir veģetārieši un arī vegāni, un mēs nodrošinām arī to.

Kas mums ir īpašs, ka mēs bērniem nespiežam ēst. Bērns pats lieliski saprot, vai ir izsalcis. Mēs tikai piedāvājam. NHeko nekrāmējam uz šķīvjiem. Bērni izvēlas, vai ēdīs zupu vai nē. Viņi jau pēc laika zina, kas viņiem tiek piedāvāts. Ko mēs novērojam, ka bērni vēro cits citu. Ja kāds pasaka “jā” zupai, arī pārējie pēc laika seko. Vienam tikai no zupas vajag šķidrumu, otram - tikai kartupeļus. Vecāki dažkārt saka -tā tāda izdabāšana. Nē, tā nav izdabāšana. Mēs pēc dažiem mēnešiem novērojam, ka visi ēd visu. Tas ir tas ceļš, bez piespiešanas! Arī ar otrajiem ēdieniem var būt tā, ka vienam garšo tie griķi, otram negaršo. Kāpēc jāēd, ja negaršo? Tad mēs atļaujam un dodam viņam iespēju. Ja bērni jūt, ka tiek respektēta viņu izvēle, viņiem ir brīvība un viņi pēc laika sāk pagaršot.

Te ir arī ļoti svarīgi, pie kādiem galdiem viņi sēž. Mums viņi sēž pa četriem un katram vienmēr ir sava vieta. Viņiem ir krēsli, kurus paši var piebīdīt. Bez atzveltnes, lai ēdot negāžās atpakaļ. Svarīgi,lai kājiņas var pielikt pie zemes un ir pēdas atbalsts. Lai viņiem ir ērti sēdēt un ērti paēst.

Eimijai Piklerei tas bija būtiski - visa autiņbiksīšu maiņa; visas mazās aprūpes no matu ķemmēšanas līdz roku mazgāšanai - tie visi ir īpaši momenti, jo tie ir arī vienīgie momenti, kad esam tā pa īstam fiziski kopā ar bērnu. Šajos aprūpes momentos mēs arī varam parunāties, jo spēlēšanās laikā mēs bērnus mūsu dārziņā netraucējam ar runāšanu, atļaujam viņiem brīvi darboties.

Aprūpes momentos mēs varam izrādīt šo cieņpilno attieksmi pret bērnu; mēs izrādām patiesu interesi, runājamies, vērojam,kas bērnam patīk, kas netik. Pat, ja bērni ir 12, aprūpes laikā katrs bērns jūtas svarīgs, vienīgais, jo tā pret viņu izturamies.

Es vecākiem bieži saku - galvenais nav metode vai koncepts. Attieksmē pret bērnu galvenais ir, ka mēs no sirds to darām! Protams, mēs apmācam vecākus jau no bērna pirmajām dzīves dienām, kā celt, velt, apģērbt, pabarot, bet tās nav pamācības, kas burtiski jāatkārto.l Tam jānāk dabiski, no sirds! To arī visiem vecākiem novēlu - sirdsmīļas attiecības ar saviem bērniem!