Kādas ir Lieldienu svinēšanas tradīcijas pasaulē?

Kādas ir Lieldienu svinēšanas tradīcijas pasaulē?

19. Apr 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Foto: dailynewshungary.com

Droši vien jau esi pamanījusi, ka ne visur Lieldienas tiek atzīmētas ar mums tik ierasto olu krāsošanu sīpolu mizās, ripināšanu un kaujām. Piedāvājam ieskatīties krietni vien atšķirīgākās Lieldienu paražās, kuras piekopj citur pasaulē.

Roma

Mūžīgajā pilsētā Romā Lieldienu nedēļā ierodas vairāki simti tūkstošu ticīgo no visas pasaules, lai svinētu Kristus augšāmcelšanos un saņemtu Romas pāvesta svētību. Viens no notikumiem ir simboliska ceremonija, kurā pāvests mazgā vīriešu kājas, lai pieminētu vēsturisko Kristus pazemības žestu pret saviem apustuļiem. Pāvests piedalās arī nakts procesijā Kolizejā, kas simbolizē Kristus ciešanas, veicot mokpilno ceļu uz Golgātas kalnu pirms sišanas krustā. Bet Lieldienu rītā Svētā Pētera laukumā notiek Svētā mise, kur pāvests cita starpā sniedz arī tradicionālo miera un cerības vēstījumu Urbi et Orbi – vēstījumu savai pilsētai (Romai) un pasaulei.

Vašingtona

Kā zināms, liela daļa Lieldienu tradīciju saistās ar olu ripināšanu. Un arī Vašingtonas Baltajā namā katru gadu ar rūpīgu precizitāti tiek ievērota tradīcija, kas tika aizsākta jau 19.gs. sākumā – Ikgadējā Lieldienu Olu Ripināšana.

Tradīcijas ietvaros Baltā nama mauriņš tiek atvēlēts bērniem, kas, izmantojot speciālas pagarinātas karotes, ripina olas. Šī tradīcija joprojām ir dzīva. Piemēram, Baraks Obama savā pirmajā prezidentūras gadā, Baltā nama olu ripināšanā uzaicināja piedalīties viendzimuma laulības pārus un viņu bērnus. 

Lielbritānija

Savukārt, Lielbritānijā olu ripināšana izpaužas kā īpaši cieti vārītu olu ripināšana lejā no kalna. Tradīcija ir simtiem gadu veca un izplatīta grāfistēs viscaur Anglijai. Spēles noteikumi ir dažādi – uzvarētājs var būt tas, kura ola aizripo vistālāk, vai arī tas, kura ola ieripo starp diviem iezīmētiem punktiem. Saskaņā ar senu Lankašīras leģendu, pēc spēles saplīsušo olu čaumalas ir rūpīgi jāsadauza, citādi tās savāks un ļaunprātīgi izmantos raganas.

Vācija

Vāciešiem Lieldienu laikā patīk dekorēt kokus ar tukšām, izkrāsotām Lieldienu olām. Kāds vecāks kungs šo tradīciju ir uztvēris patiešām nopietni, un savos septiņdesmit piecos gados joprojām katru gadu izrotā vienu no savām ābelēm ar desmit tūkstošiem olu. Lai to paveiktu, Volkeram Kraftam nepieciešamas divas nedēļas, kā arī neskaitāms daudzums gājienu pa kāpnēm augšā un lejā, lai iekarinātu kokā visas olas. Šī tradīcija tika aizsākta jau 1965. gadā, un katru gadu Krafta kunga mākslas darbu brauc apskatīt vairāk kā 10 000 cilvēku.

Filipīnas

Ja Lieldienās nokļūstat Filipīnās, tad rēķinieties, ka jums būs jāpiedzīvo visnotaļ asiņaini skati, jo ielās iziet puskaili cilvēki, kas dauza savas muguras ar bambusa nūjām līdz pat asinīm. Šis rituāls Filipīnas katoļiem simbolizē kalpošanu dievam un tiek uzskatīts par vienu no lūgšanas formām. Ticīgie ir pārliecināti, ka tas attīra no grēkiem, dziedē slimības un pat piepilda kvēlākos sapņus. Jāpiebilst, ka Filipīnu Katoļu baznīca cenšas norobežoties no šī rituāla, saucot to par nekristīgu. 

Grieķija

Lieldienas ir vissvarīgākie reliģiskie svētki arī Grieķu pareizticīgo kalendārā. Gatavošanās svētkiem sākas jau Zaļajā ceturtdienā, kad grieķi cep īpašu lieldienu maizi un krāso olas sarkanā krāsā, kas simbolizē dzīvību, Jēzus asinis un visa jaunā atdzimšanu. Veikalu skatlogos tiek izkārtoti krāsaini un spilgti iesaiņojumi ar tradicionālām Lieldienu svecēm, ko Lieldienās dāvanās saņem bērni. Savukārt, viena no svētdienas tradīcijām ir ģimenes pusdienas, kad galdā tiek likts vesels jērs vai kazlēns.  

Kolumbija

Pavisam neparasta ir tradīcija, kas Lieldienu laikā novērojama Kolumbijā. Bruņurupucis, iguāna (zaļā ķirzaka) un pasaules lielākais grauzējs kapibara – tie nav zooloģiskā dārza iemītnieki, bet gan Kolumbijas iedzīvotāju Lieldienu maltīte! Kolumbieši, kas dzīvo laukos, Lieldienās šos eksotiskos dzīvniekus ved saviem radiniekiem lielpilsētās. Ģimenes sanāk kopā un gatavo klasiskos Lieldienu ēdienus – bruņurupuču olu omleti, iguānas zupu un bruņurupuča sautējumu, ko pasniedz ar kokosriekstu rīsiem. Kā stāsta paši kolumbieši, Lieldienu laikā bieži gadās, ka autobusos atrod izbēgušas iguānas, ko lauku iedzīvotāji centušies nogādāt pilsētās, lai apēstu ar radiniekiem vai pārdotu melnajā tirgū. Interesanti gan – kā viņi pilsētās nogādā vislielākos mūsdienu grauzējus – kapibaras, kas var sasniegt līdz pat 1.3 metru garumu un 79 kg smagumu? Kapibaras gaļa pēc izskata un garšas atgādina cūkgaļu, bet jau 16. gadsimtā priesteri kapibaru klasificēja kā zivi (pateicoties tās dzīvei ūdenī), tādēļ katoļu baznīca kapibaras gaļu pasludinājusi par lietojamu pārtikā arī gavēņa laikā – 40 dienu periodā līdz Lieldienām.

Čehija

Bet čehu puiši Lieldienās veic rituālu, kas ir līdzīgs mūsu Pūpolsvētdienas iepēršanai. Ar īpašām, no vītola zariem savītām pātadziņām viņi simboliski ieper meitu kājas. Tiek uzskatīts, ka šis rituāls nodrošina veselību un jaunību visam turpmākajam gadam, kā arī parāda, cik populāra ir meitene – jo vairāk pērienu viņa dabūjusi, jo vairāk viņai pielūdzēju. Ja senākos laikos puiši šādas pātadziņas vija paši savām rokām, tad tagad tās ir pavisam vienkārši nopirkt mazos veikaliņos uz ielām. Bet paši čehi smejas – ja tuvumā nav vītolkoka pātagas, meitu var iepērt ar to, kas nu ir pa rokai...

Esi dzirdējusi par kādām atšķirīgām Lieldienu svinēšanas tradīcijām arī citur?

Māmiņu Klubs