Fejiņas otrā nedēļa dārziņā – vairs nekādu asaru un čīkstēšanas

Beidzot Fejiņa ir nokausēta un viņa guļ diendusu. Tāpēc izmantoju šīs klusuma minūtes, lai uzliktu uz virtuālā papīra blogu par to, kā pagājusi Fejiņas otrā nedēļa bērnudārzā.

Kāds varbūt atceras, cik pagājušā nedēļa uz otro pusi bija grūta, kad meitiņa negribēja ģērbties, plēsa sev nost drēbes, kliedzot “mamma, nē”, savukārt no bērnudārza es vispār nevarēju normāli iziet, jo Fejiņai iestājās pilnīga panika, viņa raudāja un kliedza. Pagājušajā nedēļā arī atsākām apmeklēt mūzikas skoliņas nodarbības, kas līdz šim Fejiņai ļoti patika, taču šī bija pirmā reize, kad nodarbības laikā viņa bija tik satraukusies, turējās man pie rokas, lai gan skolotāja un pārējie bērni bija jau zināmi no iepriekšējiem gadiem. Nav divu domu, ka lielu iespaidu uz viņu bija atstājusi doma, ka mammīte viņu var pamest, pazust, tāpēc par katru cenu jāturās pie viņas.

Citas mammas komentēja, ka daudz pareizāka izvēle šādam nervozam bērniņam būtu auklīte vai vismaz mājdārziņš, taču mēs pieturējāmies pie domas, ka pirmā nedēļa nav rādītājs. Atceros, ka pat es, pieaugušais, kad sāku strādāt jaunā darba vietā, pirmajā nedēļā jutos kā no laivas izmesta, jo nesapratu, kas notiek, kas jādara u.tml.

Bet pienāca un pagāja otrā nedēļa. Fejiņa ir pilnībā mainījusies. Mans pūčulēns, kurš iepriekš varēja iet gulēt ap pusnakti un celties 10 no rīta, tagad jau ap deviņiem vakarā liek manīt, ka ir gulētiešanas laiks. Kā? Fejiņa sāk dziedāt “aijā, aijā”, tā atdarinot dziesmiņu par Lāča bērniem, kuru parasti pirms gulētiešanas dziedu abiem bērniem. Maksimums 21.30 Fejiņa jau ir aizmigusi. Naktīs gan meitiņa dažkārt iekliedzas, grozās savā gultiņā, taču ne reizi tas nav bijis līdz tādam līmenim, ka man vajadzētu celties, aijāt un viņu mierināt. Iekliedzas, pagrozās un guļ tālāk.

Rīti ir dažādi. Sākot ar smaidīgiem un priecīgiem, beidzot ar tādiem, kad var vārtīties pa grīdu un kliegt uz visiem. Jā, mazi bērni ir tādi paši cilvēciņi kā mēs, lielie. Arī viņiem ir savas sliktās un labās dienas. Taču vismaz tagad, ejot uz dārziņu, Fejiņa pie dārziņa vārtiņiem vairs nekrīt izmisumā, nav nekādu kliedzienu, meitiņa pat rāda, kur mums jāiet. Tajos brīžos es pie sevis gavilēju – yes, yes, viss būs labi. Šonedēļ arī samērā viegli ir izdevies viņu ievest grupiņā. Tik viegli, ka neseko vairs nav kliedzienu, ne asaras. Kā apgalvo auklītes un audzinātāja, vairs nav nekādu asaru, pat ne čīkstēšanas. Ko gan vēl mamma var vairāk vēlēties dzirdēt, ne tā? Tāpēc katru rītu tālāk uz darbu braucu ar prieku, jo neesmu nomocījusies ar kliegšanu, raudāšanu un domām, kā izsprukt no grupiņas, ja Fejiņa pie manis pieķērusies kā dadzis.

Ja pagājušajā nedēļā Fejiņa dārziņā dzīvojās tikai līdz diendusai, tad šonedēļ atstājām viņu arī uz gulēšanu, mājās vedot vien pēc diendusas. Dažkārt, aizejot meitiņai pakaļ, pa durvju spraugu vēroju, kā viņa rotaļājas ar citiem bērniem, smejas, priecājas, bet, kad ierauga mani vai vīru atnākam pakaļ, seko liels kliedziens un.... asaras! Dienas laikā sakrātās emocijas dažu sekunžu laikā izsprāgst ārā, lai pēc tam meitēns jau atkal pārvērstos smaidīgā saulītē.

Ir labi, patiešām. Sirdī tik ļoti priecājos, ka dārziņa padarīšana ir aizgājusi tik viegli (pirmās nedēļas asaras un kliedzieni, patiesībā, jau tūlīt būs aizmirsušies). Un visvislielākais prieks par to, ka bērnudārza padarīšana nav apturējusi arī podiņmācību. Fejiņa aizvien prasās uz podiņa. Malacis! Tāpēc līdzi skapītī dodu Huggies Pants, kas ir viegli uzvelkamas un novelkamas, lai auklītēm mazāka ņemšanās, un arī pati Fejiņa varētu viegli aiziet uz podiņa bez citu ziņas.