Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Noteikti, ka ir bērni, kuri labprātīgi interesējas un apgūst ko jaunu - mācās burtus, mācās ciparus, krāsas, mācās veidot zīmējumus utt., Kā zināt, cik daudz mūsu četrgadniekam savā vecumā ir jāmāk un, vai tiešām ir strikti jāpieturas pie izglītības programmas un noteiktiem standartiem, un jāsāk satraukties, ja mūsējais atpaliek no citiem?
Emīlija vienmēr ir bijusi citādāka, ja salīzinām ar citiem bērniem viņas vecumā. Viņai bija grūta adaptācija bērnudārzā, kā arī nekad viņa nav darījusi to, ko no viņas gaida, vai to, ko viņai liek bērnudārzā, arī mājās. Viņa dzīvo savā pasaulē un dara to, ko viņa vēlas, ja tas "nestrādā", tad viss bērnudārzs ir "uz ausīm". Pirms kādiem 2 gadiem, regulāri mani ciemos aicināja bērnudārza psiholoģe, jo uzskatīja, ka tas nav normāli un bērnam esot emocionāli traucējumi. Taču nu audzinātājas ir "atkodušas", kādēļ viņas uzvedība konkrētā situācijā ir tāda, vai citāda. Nav mums viņa no tiem bērniem, kurš sēdēs ar taisnu muguru pie galda un uzcītīgi klausīsies, ko audzinātājas stāsta un uzcītīgi to visu arī pielietos. Piemēram, vakar aizejot viņai pakaļ, redzēju, ka citi bērni grupās spēlē galda spēles, jo tika dots uzdevums, spēlēt dažādas galda spēles grupās pa 3-4 bērniem, viņa vienīgā splēlējās ar lellēm un pucēja lelles... Reāls piemērs tam, ka nedara to, ko citi. Citi mācās burtiņus, viņa izvēlas pārģērbties un pucēties. Sporta nodarbībās jāskrien, viņa guļ uz zemes un kājas vingrina.
Viņai domāšana ir pavisam citāda un citreiz paklausoties viņas tekstus, liekas, kā četros gados, ko tādu var zināt, ko tādu spēt izdomāt, bet darīt to, kas ir pēc reglamenta - nu ne pa kam. Tā kā mums viena ome ir pedagogs un pašlaik strādā arī ar bērnudārza vecuma bērniem, viņa uzskata, ka es par maz ar viņu strādāju, ka es par maz mācu ciparus, burtus, ka ir jāsēž un katru vakaru jāmācās, nevis jāļauj spēlēties smilšukastē, ar lellēm, vai arī pucēties. Viņai esot pieredze, ka ir bērni, kuri šajā vecumā māk uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu. Mūsējā pazīst dažus burtus, bet tos rakstīt vispār neprot.
Esmu piemirsusi, kā bija ar lielajiem bērniem, bet man šķiet, ka vismaz lielā meita burtiņus un ciparus zināja, ejot uz skolu, viņa bija apguvusi visu, kas programmā norādīts. Ar dēlu pirmajās klasēs bija grūtāk, sākumskolā viņu man acīs audzinātāja nosauca par debīlu, viņš tā gada valsts noslēguma darbu uzrakstīja ar visu savu debīlismu uz 9, bet nu - viņš mācās vienā no labākajām ģimnāzijām valstī jau vidusskolas klas. Ļauties, nelauzt, lai viņa dara to, kas interesē? Ko Jūs mammas par šo domājat? Cik daudz Jūsu četrgadnieks prot? Lai arī vienmēr es ar Emīliju atrunājos ar to, ka viņa ir dzimusi priekšlaicīgi, iespējams, mācību apguve viņai būs grūtāka, bet, iespējams, viņai ir cits domāšanas veids un tas, ko un kā māca pēc standarta, viņai nemaz neder?
foto no interneta dzīlēm
Vēl līdz skolai laika gana. Es nestresotu.
Mani uztrauktu nevēlēšanās darboties grupās un to ko liek, jo tas lielā mērā nozīmē to, ka parastā skolā nav ko meklēt. Grūti būs visiem.
https://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/programmas/pirmsskolai/pirmssk_izgl_mac_programma.pdf
Ja nemaldos tad 4 gados pēc izglītības standarta nekādi burti un skaitļi īpaši nav jāmāk. Ja ir kādu iemācījies, tad tas ir labi. 5 gadu vecumā, kad pienāk obligātais vecums pirmsskolas sagatavošanai,
ir jāmācās šîs lietas.
Vismaz es 4 gados berniem speciāli nemācu rakstīt vai atpazīt burtus, skaitļus. Viņi neiet dārziņā. Reizēm viņi pasi pajautā par kādu burtu grsmatā, ir iemācijušies nosaukt skaitļus pareizā secībā līdz 5.
Man puikam ir 3,5 gadi, iet otro gadu dārziņā. Arī esmu vairākkārt pie psihologa aicināta un ar audzinātājām daudz runājusi, jo viņš atšķiras no pārējiem - negrib darīt konkrētus uzdevumus, nepatīk noteikumi. Tikai tagad ir sācis runāt ar citiem bērniem (mājās runā bez apstājas). Dejošanā un sportā, kur ir noteikumi, tikai sēž un skatās un tad mājās visu atkārto. Kad mājās runā, tad birst tādas pērles, runā kā pieaugušais. Ļoti apķērīgs un zinātkārs, bet grib darīt to, ko pats grib. Domājot par skolu, šis mani satrauc, jo bērns negrib ar citiem sadarboties. Skolotājas saka, ka laikam raksturs tāds. Ceru, ka līdz tam mainīsies. Man tāda sajūta, ka ir atšķirīgāki bērni, kuri arī ir gudri, bet tomēr citādāki, un viņus citiem grūtāk pieņemt, jo nedara to, ko citi šajā vecumā māk. Man bērns vēl nemāk lasīt vai skaitīt līdz 100 (līdz 10 māk), bet viņš māk citas lietas, ko varbūt citi nemāk (piem., izjaukt mašīnu pa detaļām un salikt atpakaļ u.tml.)