Tik daudz darāmā, tik daudz pienākumu!

Māmiņa Ligita stāsta par pienākumiem, darāmajiem darbiem pirms bērniņa sagaidīšanas. Ūdensaerobika, maģistra darbs, iepirkumi un vēl, un vēl..

Jau atkal nedēļa būs paskrējusi un tā patiesi bijusi notikumiem pilna. Ar mazulīša tēti kopā apmeklējām 4D ultrasonogrāfiju pie dr. Seržanta un uzzinājām, ka mūsu mazajam ir jau 6 cm liela pēdiņa. Dikti mīļi uzzināt tādas lietas. Kā jau bija minējusi mana ginekoloģe, dakteris apstiprināja, ka mazais puncī nav vēl sagriezies, bet tuvākajās nedēļās tam vajadzētu notikt. Dakteris tik minēja, ka mazais ieritinājies sev ļoti ērtā pozā un var izvēlēties arī to nemainīt. Būs jāpamēģina viņa ieteiktie vingrinājumi, kas varētu mudināt mazo ieņemt pareizo pozīciju.

Sazinājos ar savu topošo vecmāti Jūrmalas slimnīcā un 10. novembrī paredzēta mūsu pirmā tikšanās. Esmu jau sākusi rakstīt jautājumus, ko vēlēšos uzdot, jo zinu, ka Mērfijs neguļ un dažas lietas var palikt neizrunātas. Labāk jau iepriekš apdomāt un uzzināt, piemēram, par vannas un dušas izmantošanu dzemdībās, jo ūdens patiešām ir mana stihija un spēj mazināt sāpes, tāpēc noteikti to vēlēšos. Tāpat apjautāšos par bumbas un citu palīglīdzekļu pieejamību dzemdībās, kā arī atsāpināšanas veidiem.

Esmu novērojusi – jo tuvāk nāk dzemdības, jo biežāk naktī redzu dažādus, reizēm pat dīvainus sapņus par tām. Arī ikdienā biežāk par tām domāju un reizēm uznāk tāds nemiers – kā viss noritēs un kā būs.. Patiesībā laikam jāatzīst, ka nemiers ir visai liels, jo tās būs pirmās dzemdības un viss nezināmais dara nedrošu. Apzinos, ka tieši tagad mazāk vajadzētu lasīt svešus dzemdību stāstus, jo tas tāpat neko nemainīs, drīzāk tikai sabaidīs. Tāpat skaidrs – ikviena dzemdību pieredze ir unikāla un tāda būs arī manējā.

Maģistru esmu veiksmīgi pabeigusi rakstīt un pirmdien došos to nodot. Beidzot tas ir padarīts! Vēl tikai jāiztur divas aizstāvēšanas novembra pirmajā un pēdējā nedēļā (skolas un valsts) un jācenšas par daudz nesatraukties. Jāatzīst, būtu mierīgāka, ja aizstāvēšana būtu tikai viena, tomēr ticu, ka viss būs kārtībā un mēs abi ar mazo puncī aizstāvēsimies godam :).

Ikdiena ir diezgan spraiga un visam pa vidu vēl aizvien cītīgi gādāju mazulītim nepieciešamās lietiņas, bet drīzumā arī šis darbiņš būs padarīts. Reizēm brīnos kā visu paspēju izdarīt – uzrakstīt maģistru, aiziet uz ūdensaerobiku, izstaigāt veikalus, meklējot visu bēbītim nepieciešamo, apmeklēt topošo vecāku nodarbību, sevi sakopt un vēl pie dakteriem izstaigāt. Bet laikam jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt :) Satikos arī ar draudzeni, kura pieteicās noadīt manam mazajam brīnumam jaciņas, biksītes, zeķītes un cepurīti. Par to man vislielākais prieks, jo tādas, ar jaukām emocijām un domām darinātas dāvanas, turklāt tik noderīgas, ir visjaukākās.