Pārmaiņas ir notikušas

Vēl tik skaidri atceros dienu, kad pēc ūdeņu noiešanas braucu uz slimnīcu, atceros, katru sīkumu - kā bija, atceros savas pārdomas, kad gulēju un ieklausījos savā ķermenī - cenšoties saprast, vai kaut kas notiek jau vai ne...


Bet tagad jau jāatlaiž bērnu uz bērnu dārziņu. Cik ātri tas laiks ir paskrējis!


Šodien Ernestam bērnu dārzā bija trešā diena, bet pirmā - vienam pašam.


Ja pirms tam es domāju, ak kādi laiki nu būs, ko gan es iesākšu ar brīvo laiku :D , tad tagad konstatēju, ka vismaz pagaidām man satraukums ir tāds, ka neko nespēju padarīt. Visu rītu skatījos pulkstenī, domāju, kā manam puisītim bērnu dārzā iet... J es pat tējai cukuru piebēru, kaut gan vairāk kā 10 gadus cukuru nelieku tējai klāt, tad tas nozīmē, ka pie ievārījumu vārīšanas labāk nemaz neķerties, ar šitādām koncentrēšanās spējām!


Citiem bērniem adaptācijas periods ir viegls un īss, bet citiem ilgs un grūts. Mēs izskatās, ka piederam pie tiem otrajiem.

Atceros, ka reiz kaut kur lasīju, ka tas esot atkarīgs ne tikai no ģimenes gatavības palaist bērnu, t.i., no emocionālā stāvokļa kāds valda ģimenē, bet arī no grūtniecības norises. Vai tā varētu būt? Vai gaidot bērniņu ar savām domām, emocijām es ietekmēju to, kā viņš jutīsies tad, kad jāpaliek šķirtam no mammas? Ak, vai...

{pic:1}

Es dzīvoju pārliecībā, ka manam bērnam bērnu dārzā patiks, viņš ir ļoti komunikabls, viņam patīk sveši cilvēki, nekad nekādas problēmas nav bijušas, bet še tev! Kā mamma pazūd no redzes loka,  tā sākas histēriska kliegšana, un audzinātājas netiek manam bērnam klāt, jo viņš grūž prom. Ja cits bērniņš arī raudāja, kad mamma aizgāja, audzinātāja paņēma viņu klēpī un nomierināja, bet Ernests ne par ko nesēdēs audzinātājai klēpī!


Tomēr šodien jau esot bijis nedaudz labāk, varbūt arī tas, ka tētis aizveda mazo uz dārziņu, uzlaboja pašsajūtu, jo kad tētim jāsaka "attā attā", pie tā jau ir pierasts, jo tētis taču katru dienu iet uz darbu. Varbūt..


Rīt ņemsim līdzi mīļmantiņu no mājām, arī tā palīdzēs justies labāk.
Esam apņēmības pilni un ticam, ka mums izdosies. Sākumā šīs pirmās nedēļas iesim pa 3 stundām, tad iešu pakaļ un dosimies mājās čučēt. un tad jau skatīsimies, kā mēs jutīsimies. Nekad nav iepriekš paredzams, un nekādi plāni nederēs. Ir jāpielāgojas situācijai.


Man ļoti žēl, ka nebija man fotoaparāta līdzi pirmajā dienā.. Tik aizkustinošs skats, kā tāds mazs cilvēkbērns, ar abām rokām satvēris puķītes, soļo uz bērnu dārzu. Paskatās uz mani, uz augšu, smaida, un rāda - trotroooo (garām aizbrauca traktors), tad turpinām ceļu uz dārziņu, uzdāvinām puķītes audzinātājai, un prasa mammai, vai var iet pie mantām. Mammu vairs nevajag, bet līdz ko piefiksēja, ka mammas nav... ak vai, tādu traci nebiju vēl dzirdējusi.


Laikam jau katrā grupiņā ir viens bērns, kurš dikti brēc, un mūsu Mārītēs - tas būs manējais.


Māsai gan bērnu dārzā patika! Rāpoja, pētīja, un arī mazajiem bērniem tāds prieks par bēbīti! :) nāk klāt un papaijā, un tik priecīgi rāda - bēbī bēbī bēbī.


Ernestam visi citi bērniņi ir bēbī, māsa gan ir māsa, uz māsu ne reizes nav rādījis "bēbī". Šīs dienas dzīvojoties pa bērnu dārzu kopā ar grupiņu un vērojot bērnus - cik katrs no viņiem ir savādāks un cik katrs savā veidā mīļš! Vēroju un domāju, ka man arī patiktu tāds darbs.. Pirms tam gan biju pārliecināta, ka NEKAD mūžā netiktu galā ar tādu baru bērnu, bet tagad domāju, ka nekas traks tas nav.

Bērni taču ir tik forši! Arī ar saviem niķīšiem!

Uz beigām vēl gribēju vienu jautājumu uzdot -Kā Jums gāja ar iejušanos bērnu dārzā? Pastāstiet!!