Par dzīvi kopā ar dvīņu puikām ārzemēs sāk stāstīt māmiņa Krista

Ar skaļiem sveicieniem apsveicam jauno māmiņu Kristu Andersoni, kura sāk rakstīt blogu par dzīvi kopā ar dvīņiem. Šie blogi varētu būt īpaši aizraujoši, jo papildus tam, ka māmiņa audzina 2 dvīņu puikas, viņa nedzīvo vis Latvijā, bet gan Lielbritānijā.

Soli pa solim tiksim arī līdz dvīņu dienasgrāmatai, bet pašreiz pirmajos 3 stāstos iepazīsimies ar gaidību laiku, uzzināsim, kā Krista ar mazuļiem ieradās mājās un kā dzīve sāk ritēt, kad tētis atgriežas darbā.

Esam dvīņu ģimenīte, kurā es esmu no Latvijas, bet mans vīrs ir Lielbritānijas pilsonis. Tad nu ikdienā nākas apvienot pieredzi un paradumus, kas nāk no abām valstīm. Paši patlaban dzīvojam un mazuļus sagaidījām Skotijā, kur veselības aprūpē ir vērojamas dažādas atšķirības no tā, kas ir ierasts Latvijā.

{pic:1}

GAIDĪŠANAS LAIKS

Kolīdz uzzinājām, ka esmu stāvoklī, vīrs uzreiz noteica, ka būs dvīnīši. Es vēl nosmējos, lai mani nebiedē, tomēr apzinājos, ka tāda iespēja pastāv, jo vīra ģimenē un rados ir ļoti daudz dvīņu pāru gan no mātes, gan tēva puses.

Lai pieteiktos uzskaitē, šeit ir jādodas pie ģimenes ārsta. Jocīgi šķita tas, ka ģimenes ārsti Lielbritānijā grūtniecību apstiprina ar tāda paša testiņa palīdzību, kādus mēs pērkam veikalos – nekādas asins analīzes vai ginekoloģiskās apskates šeit neveic. Ārsts faktu par manu grūtniecību piereģistrēja veselības aprūpes datorsistēmā un pēc divām nedēļām saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu ierasties uz pirmo sonogrāfiju.

Pienāca pirmais aprīlis, mūsu sonogrāfijas diena. Nogūlos uz kušetes un daktere sāka veikt izmeklēšanu. Sākumā domāju, ka viņai uz ekrāna vēl kāds paraugs saglabājies, jo bilde bija tik skaidra – bērniņš bija tik smuki izgūlies, ka pat kāju un roku pirkstiņus skaidri varēja saskatīt! Bet nē, daktere nosmēja, ka tas esot mūsu mazulis un nekādas paraug bildes viņa nevienam nedemonstrējot.  Ah, kas tā bija par sajūtu! Kamēr daktere rakstīja piezīmes savos papīros un veica mērījumus, es vīram nosmēju: „Ha, teicu ka tikai viens!” Tajā brīdī daktere pabrauca ar aparātu vairāk uz vēdera kreiso pusi un, ko tu domājies, tur nu bija mūsu otrs mazulis!

Savēlies kamoliņā un kājeles gaisā saslējis! Tajā brīdī, goda vārds, nespēju aprakstīt šīs sajūtas... Sirds tik strauji sitās un biju šokā, neizpratnē, apmulsusi un pat nezināju, vai tas ir no prieka vai no pārsteiguma (kaut gan īsti pārsteigtai man nevajadzēja justies). Arī vīrs no laimes pat asaru nobirdināja un noteica, ka „Redz, MAN tomēr bija taisnība!”.

Kādu laiku pēc sonogrāfijas vēl biju mēma. Gājām ciemos pie vīra mātes, likās, ka pa ceļam neko neredzu un nedzirdu. Biju sava veida transa stāvoklī – tik daudz domu jaucās pa galvu! Visas 30 minūtes, ko pavadījām ceļā, vīrs pavadīja zvanot draugiem un daloties priekā par dubulto prieku. Un ko jūs domājat? Protams, ka neviens mums neticēja, jo bija taču pirmais aprīlis! Zvanīju saviem vecākiem un, lai gan biju iepriekš brīdinājusi, ka iespējami dvīņi, arī viņi manus jaunumus uztvēra kā pirmā aprīļa joku. Noticēja vienīgi tad, kad ar web kameras palīdzību parādīju viņiem USG bildīti.

Pati „atguvos” jau nākamajā dienā – bailes bija pārgājušas un to vietā nāca dubults prieks par gaidāmajiem bērniņiem. Jāsaka, arī dubultas raizes, jo pilni mediji, forumi bija pierakstīti, cik dvīņu grūtniecība ir riskanta un arī ārstu pastiprinātā uzmanība lika raizēties, kādi gan šie deviņi mēneši būs.

Par laimi, grūtniecība norisinājās veiksmīgi. Tā kā gaidīju identiskos dvīnīšus, kas atradās vienā placentā, tad USG apmeklējumi mums bija ļoti bieži – sākumā reizi mēnesī un beigās nonācām līdz reizei divās nedēļās, īsi pirms dzimšanas pat reizi nedēļā. Vīrs bija līdzi uz visām sonogrāfijām, kas arī šeit nav nekas tāds, par ko ārsti brīnītos vai iekasētu papildus samaksu. Nodaļas galvenais ārsts jau sakumā bija pateicis – identiskajiem dvīnīšiem, ja vien tik ilgi izdosies iznēsāt, būs jādzimst ne vēlāk kā 36. nedēļā.

Pēc 25. nedēļas priecājos par katru dienu, ko mazie pavadīja vēderā, jo ļoti baidījos no priekšlaicīgām dzemdībām – zinu, ka ir dvīņu mazuļi, kas pat 28. nedēļās ir dzimuši.

Mani mazie puikas nekur priekšlaicīgi nevēlējās doties un 16.09. iestājos slimnīcā uz dzemdību stimulāciju. Te nu arī jādod padoms topošajām māmiņām, lai neņem galvā internetā publicētos šausmu stāstus, cik grūtas un sāpīgas ir stimulētas dzemdības. Ja stimulāciju man sāka jau ap 10:00 no rīta, tad pirmās sāpes parādījās tikai 03:00 naktī un 07:32 un 07:43 abi mazie jau bija klāt. Jāteic, ka varēju izvēlēties starp ķeizara operāciju un dabiskajām dzemdībām. Tā kā abi mazie bija iekārtojušies ar galviņām uz leju, tad nolēmām par labu dabiskām dzemdībām, jo gribēju atgūties pēc iespējas ātrāk, lai patstāvīgi varētu rūpēties par saviem mazajiem. Citādi viss vīra atvaļinājums būtu jāpavada man cīnoties ar pēcoperācijas sekām un nespējot auklēt abus mazos reizē.

Pateicoties ārstu profesionalitātei un vīra atbalstam jāteic, ka man bija paveicies ar ļoti vieglām dzemdībām. Lai arī Lielbritānijā epidurālā anestēzija ir par brīvu un ārsti bija pārliecināti, ka dvīņu māmiņa tādu noteikti izvēlēsies, man pilnībā pietika ar atsāpinošās gāzes elpošanu.

Beidzot ilgi gaidītais brīdis bija klāt – abi mani mazie ar lielu brēcienu bija ieradušies pasaulē. „Vecākais” brālis Marks (2,44kg) un „jaunākais” brālis Oskars (1,96kg). Vienīgā problēma mazajiem pēc dzimšanas bija zemais cukura līmenis. Tādēļ, lai arī cik miegaini man mazie nebūtu, bija jāmodina un jābaro ik pēc 3 stundām. Tur nu arī sākās mūsu režīma veidošana, kuru apmēram ievērojam vēl šobrīd.

Interesanti bija ar vārdiņu izvēli. Tiem bija jāskan abās valodās – gan angļu, gan latviešu. Tā kā vīra ģimenē ir tradīcija, ka vecākajam dēlam tiek dots tēva vārds, tad man atlika vien nopriecāties, ka šis vārds patīk un labi izklausās arī latviešu valodā. Jaunākajam dēlam vīrs ierosināja vārdus Oskars vai Olivers. Ne mirkli nešaubījos, ka jābūt vārdam Oskars, jo tā sauca manu vectēvu un arī šis vārds man ļoti patīk!

Vēlējos mazos barot ar krūti, tādēļ slimnīcā uz katru barošanas reizi pie manis ieradās krūts barošanas konsultante vai arī kāda no vecmātēm. Marks ēst no krūts iemācījās diez gan veikli, Oskars bija pārāk maziņš. Lai nekristos cukura līmenis, kāda no māsiņām baroja Oskaru ar karotīti, kamēr Marks zīda krūti. Tā nu ritēja laiks slimnīcā – gulēju karas trīs stundas, tad cēlos pati un modināju mazos. Sāku ar mēģinājumu pabarot Oskaru no krūts – kopā ar konsultanti mēģinājām dažādas pozas, palīdzējām mazajam vērt mutīti, bet nekā... atkal bija jāatgriežas pie karotītes. Vienā no barošanas reizēm kāda no māsiņām izteicās, lai beidzu mocīt bērnu – acīm redzot viņam mēlīte par īsu vai ir kāda fizioloģiska īpatnība, ka mazais no krūts neēdīs nekad.

Tad nu man bira asaras – nevarēju iedomāties, ka viens no mazuļiem tiks barots visveselīgākajā veidā, kā viens iespējams, bet otram tiks grūsta pudele. Galvā arī maisījās visādas domas, cik dzīvē praktiski tas būtu apgrūtinoši – barot vienu un papildus sildīt ēdienu otram, jo biju cerējusi barot abus reizē. Tā nu šajā izmisuma brīdī, vēlreiz paņēmu mazo Oskaru, lai mēģinātu vēl vienu, pēdējo reizīti – kā par brīnumu, mazais sāka zīst! Kas tas bija par prieku un emocijām! Arī vīrs jutās priecīgs un atvieglots, jo redzēja, cik daudz tas man nozīmē.

Nezinu, kā ir Latvijā, bet šeit, Lielbritānijā, jaunās māmiņas, kuras mazos vēlas barot no krūts, no slimnīcas izlaiž tika tad, kad mazie pilnība ir apguvuši pareizu ēšanas tehniku, lai ārsti varētu būt pārliecināti, ka mazie nekritīsies svarā un būs spējīgi iegūt tik daudz piena, cik viņiem nepieciešams. Tur pat slimnīcā gan es, gan vīrs, tikām apmācīti, kā pareizi mazuļi ir jāģērbj un jātur, kā jāsagaida atraudziņa, kā jāmaina autiņbiksītes un kā mazie jāvanno. It kā ikdienišķas lietas, tomēr daudziem jaunajiem vecākiem kaut kas jauns un iepriekš nezināms.

Vēl viena interesanta lieta – ja Latvijā tētis uz slimnīcu nāk māmiņu un mazo sagaidīt ar ziediem, tad šeit – ar auto sēdeklīti, lai varētu mazuli nogādāt mājās. Tā ir obligāta prasība, bez kuras zīdainis no slimnīcas netiek izrakstīts.