Ne viss ir tik rožaini, kā šķiet

Kad tētis atgriežas darbā, dvīņu māmiņām jāprot tikt galā ar visu- autiņbiksīšu maiņu, ģērbšanu, barošanu, pastaigām.. Kā ar to tiek galā dvīņu māmiņa Krista, lasi viņas blogā!

Tētis atgriežas darbā

Tā diena bija klāt. Vīra nepilnu mēnesi garais atvaļinājums bija pagājis un pienāca laiks atgriezties darbā. Darbs viņam sākas 7:00 no rīta un beidzas vēlā pēcpusdienā.

Pirmā diena pagāja uztraukumos – biju nobijusies, ka netikšu galā un nāksies zvanīt vīram. Par laimi, mazie uzvedās ļoti labi. „Koncertējām” tikai tad, kad jāmaina autiņbiksītes, visu pārējo laiku mazie vai nu ēda vai gulēja. Atkal nopriecājos, ka ir izdevies mazos barot reizē, citādi būtu daudz, daudz grūtāk.

Pārējās dienas bija kā kura – citas mierīgas kā pirmā, citas, savukārt, nāca ar sāpīgiem vēderiem un nemitīgu raudāšanu, kad vienīgais veids, kā mazos nomierināt, bija ņemt klēpī. Sākumā auklēju abus uz maiņām, saīsinot viņu raudāšanas laiku, vēlāk jau iemanījos paņemt klēpī abus reizē – nezinu, kā man tas izdosies vēlāk, kad mazie būs izauguši lielāki un smagāki. Atceros dienu, kad no guļamistabas nebiju izgājusi, jo visu laiku mazie raudāja....

Lielākā problēma izrādījās ēšana. Tā kā vīram uz darbu jāiet agri no rīta, tad ar naktsmaiņām viņš man palīdzēt vairs nevarēja. Pa dienu, kā mazie mierīgi, primārais man bija miegs. Ēst gatavošanai nebija ne laika, ne spēka. Dzīvoju vien no uzkodām, kas nenāca par labu ne man, ne mazajiem. Pārnākdams no darba vīrs vienmēr pagatavo vakariņas, bet ko darīt no rīta un pa dienu? Tad nu arī brokastu maizītes man gatavoja vīrs, jo pati ap to laiku vienmēr biju nomodā, barojot mazos. Pusdienu jautājumu atrisinājām, iepriekšējā vakarā uzvārot zupu vai pagatavojot ēdienu, ko pa dienu varu viegli un ātri uzsildīt.

Tagad pa dienu atliek laiks arī veļu izmazgāt un māju sakopt. Ja kaut kas nav padarīts, vīrs bez iebildumiem palīdz. Ļoti novērtēju viņa palīdzību, jo arī viņš taču ir noguris, visu dienu strādādams. Pēc vakariņām gan cenšamies atrast laiku kopīgai atpūtai – ja arī ir lietas, ko neesam paspējuši padarīt, tā tomēr nav traģēdija un jāspēj atkal atrast laiks pašiem sev.

Tā kā vīram patīk pavadīt laiku ar mazajiem, tad viņš labprāt tos pabaro ēdienreizē, kas iekrīt ap 6:00 vakarā – tad nu man ir brīvāks laiciņš pievērsties tikai un vienīgi savām lietām. Arī vīru mudinu izrauties no mājās un nezaudēt kontaktu ar draugiem – nevēlos, lai mazie liktos kā slogs, kuru dēļ būtu jāatsakās no visiem draugiem un kopīgās atpūtas. Līdz šim ir bijuši divi vakari, kad dvīnīši tikuši atstāti pieskatīt vīra mātei – tad paši varējām tikt uz draugu dzimšanas dienu uz pāris stundiņām un kopīgās vakariņās ārpus mājas iziet.

Ja mūs (vairāk jau gan mazos) kāds vēlas apciemot, tad parasti aicinu auklēt gribētājus ciemos laikā, kad vīrs vēl darbā. Parasti tā ir vīra māte, māsa vai draudzene. Tad nu varu paspēt ieiet dušā, ja no rīta nav izdevies vai arī pievērsties citām lietām, jo zinu, ka mazie būs uzmanīti un tikšu pasaukta, ja puikām būs nepieciešama mammas uzmanība.

Jāteic, ka paralēli mazo auklēšanai es arī studēju. Par laimi, grūtniecības laikā veiksmīgi absolvēju vienu no Skotijas augstskolām, bet iepriekš studēju arī Latvijā, kur nu esmu pārgājusi uz e-studijām. Viegls un ērts veids, kā atrisināt distances jautājumu un to, ka varu būt ar mazajiem. Jāteic, ka studijām pilnīgi noteikti nevaru nodoties par visiem 100%, bet novārtā tās pamestas nav un visu izdodas lieliski apvienot.

{smallpic:1}

Ne viss ir tik rožaini kā šķiet..

Protams, protams, neiztikt arī bez šādām tādām grūtībām. Vispopulārākā, protams, ir mazuļu nemitīga raudāšana punča problēmu dēļ, kad nākas tos turēt rokās vien un nolikt gultiņā ir tik pat kā neiespējami. Mainu mazajiem pozas, masēju muguriņas, daru visu iespējamo, lai palīdzētu, bet nekas tādos brīžos, šķiet, ka nepalīdz. Tam laikam vienkārši jāiziet cauri un, par laimi, reta diena vairs ir tāda.

Šad tad uznāk sirdsapziņas pārmetumi, ja vienu no mazuļiem sanācis auklēt teju vai visu dienu, bet otram laiks ticis atlicināts vien uz barošanas reizēm. Bet arī tur neko nevar padarīt un tas izlīdzinās pats no sevis – nākamajā dienā viss var būt otrādāk un vairāk nākas auklēties ar otru mazuli, kamēr pirmais mierīgi pa gultiņu dzīvojas.

Kā rakstīju iepriekš – šobrīd aktuāla ir ratu problēma. Ne tik daudz ratu, kā dzīvesvietas, jo tieši šī iemesla dēļ netieku no mājas ārā, ja nav, kas palīdz. Ir doma lūgt palīdzību kaimiņienei – pensionārei, lai biežāk tiekam pastaigās. Es nonestu ratu rāmi, tad vienu kulbu ar mazuli. Viņa varētu pieskatīt mazuli, kamēr es uzskrietu augšā pēc otras kulbas un mazuļa. Bet efektīvākais risinājums, protams, būs pārvākšanās.

Arī automašīnā salien tikai divi auto krēsliņi aizmugurē, šoferis un viens pieaugušais priekšā. Nu, varbūt sunim aizmugurē vieta atrastos, bet tas arī viss, nevar pa visu iesēsties un kontrolēt, ko mazie dara, palīdzēt, ja kāds no viņiem slikti jūtās vai sāk raudāt.

Diemžēl nācās piedzīvot situāciju, kad sabijāmies un viens no mazajiem bija jāved uz slimnīcu. Viss izrādījās kārtībā, bet drošības labad mūs paturēja vēl vienu nakti, lai ārsti pārliecinātos, ka mazais jūtas labi. Tā nu gultiņā salikām abus mazos, jo baroju abus ar krūti un otru mazuli nepaēdušu mājās nevarēja atstāt. Arī vīrs gribēja būt līdzās. Palātā bija paredzēta maza, šaura gulta vienam no vecākiem, tā nu mēs uz maiņām tur gulējām – pāris stundiņas vīrs, pāris es, ērti nebija, bet vismaz abi bijām kopā ar mazajiem un tas šķita pats svarīgākais!

Vēl viens nepatīkams pārsteigums bija kad iedzīvojos krūts infekcijā. Temperatūra bija pāri 41, tad nu vīrs veda mani pie dežūrārsta, jo mājās aptieciņa pilnīgi tukša. Atkal problēma – kas pieskatīs mazos nakts vidū? Galu galā atradām veselas divas aukles, kas tās pāris stundiņas lieliski tika galā. Par laimi, arī ar šo infekciju esmu tikusi galā un veiksmīgi turpinu barot mazos ar savu pienu. Galvenais ir nepadoties!

Būt dvīņu mammai nav joka lieta. Lai arī cik patstāvīga biju pieradusi būt iepriekš, saprotu, ka nevajag kautrēties lūgt palīdzību tiem, kas vēlas palīdzēt. Nav jātēlo māte – supervarone, kas viena pati ar visu tiek galā! Ja pieņemsi palīdzīgu roku, pati jutīsies vairāk atpūtusies un labākā garastāvoklī, kas mazajiem ķipariem nāks tikai par labu!

Kā ar mājas pienākumiem galā tiki TU, kad tētis atgriezās darbā?