Mūsu lācis šmulītis

...Pirms 4 gadiem piedzima maza, jauka meitenīte, vārdā Zanīte. Kādu dienu atnāca tēta draugs un Zanei uzdāvināja lācīti. Vecāki nemaz nepamanīja, pa kuru laiku meitiņa ar lācīti bija kļuvuši par nešķiramiem draugiem.

{smallpic:1}

Ejot gulēt, lācītim noteikt bija jābūt blakus, bet, tā kā viņam patika (un joprojām patīk) spēlēt paslēpes, tad vecākiem viņš bija jāmeklē, citādi mazā meitiņa kategoriski atteicās gulēt, jo, redz, lācītim bija bantīte, ko iemiegot Zane virpināja starp pirkstiņiem.

Ejot laukā, braucot ciemos, spēlējoties vienmēr draugi bija kopā.

Tik intensīvi piedaloties sabiedriskajā dzīvē, lācītis no gaiši pelēka bija kļuvis par tumši pelēku, bet Zane nebija pierunājama likt lāčuku vannā (veļasmašīnā), tā lāčuks tika pie sava vārdiņa Šmulis, jo viņš izskatījās antisanitārs.

Tomēr kādā jaukā, saulainā dienā mammai brīnumainā kārtā izdevās pierunāt Zani, lai viņa beidzot Šmuli liek vannoties. „Labi,” mazā Zane bija ar mieru. Viņa pati savu labāko draugu ielika veļasmašīnā, un viss it kā  bija labi, kamēr Šmulis nesāka griezties arvien ātrāk un ātrāk  un pazust no Zanes redzesloka aiz dvieļu kalniem.Tad, kad lāčuku vairs nemanīja, viņa paziņoja, ka Šmulis jāņem laukā, un TŪLĪT! Nu mamma centās skaidrot, ka tagad tas nekādi nav iespējams.

Pēc pusotras satraukuma pilnas un, Zanesprāt, bezgalīgas  stundas Šmulis bija izvannojies un ietīts sausā dvielītī. Atkal draugi bija kopā, protams, Zane vēl ilgi neparakstījās uz lāčuka vannošanu.

Šobrīd gan Zanei ir mazliet skumji, jo Šmulis ir kārtējo reizi tā noslēpies, ka nevar viņu atrast, un Zane nezina, kā viņa to izturēs, ja mēs viņu neatradīšot...

Bet mēs, tāpat kā jūs, ticam brīnumiem un tam, ka mūsu Šmulis atradīsies...

Ikvienam bērnam novēlam atrast tik sirsnīgu, patiesu un uzticīgu draudzību, kāda valda starp viņiem un viņu šmuļiem...

Zanes māmiņa Kristīne

Piedalies arī Tu mīļo lāču konkursā un laimē grāmatu par Vinniju Pūku. Vairāk par konkursu lasi ŠEIT!