Mīļais lācis - Savējais un Skolotājs!

Kāds ir Ilzes Lipskas stāsts par Lāci? Diezgan garš un aizkustinošs!

Iesākumā bija lācis. Viņš nebija vis šāds tāds lācis, bet Lācis ar Lielo burtu. Tētis Lāci mammai uzdāvināja pirms vairākiem gadiem, un mammai bija tāds pārsteigums, jo viņa Lāci negaidīja.. Bija sarunāts, ka puisis atbrauks meitenei pakaļ, jo vairs neviens autobuss uz mājām negāja. Meitene gāja uz norunāto vietu, un jau pa gabalu atplaukst smaidā, pazīdama mašīnu.. Bet, pieejot pie mašīnas, pārsteigumā apstājas, jo mašīnā sēž nevis puisis, bet lācis! Piesprādzējies kā nākas, bet puisis pazudis. Kādu brīdi stāvējusi, pārsteigumā un domājusi, kur gan viņš palicis, un apsvērdama domās arī variantu, ka varbūt tā nav īstā mašīna, kad no mugurpuses ap viņu apvijās divas pazīstamas rokas... 

Tā mamma dabūja Lāci. Lāci, kas īstenībā pie mums atnāca, lai gaidītu Ernestu.

Pagāja divi gadi... Un pie mums ieradās Ernests.

Tagad Lācis dzīvo bērnu dārzā. Viņš tur ir Savējais. Jo iesākumā Ernestam nepavisam nepatika dārziņā, tā nu mēs ar Lāci sarunājām, ka viņam būs jāiet līdzi, un Ernests uzreiz jutās labāk, jo nu vairs nebija viens pats, nu viņš bija ar Lāci kopā. Un katru rītu Lācis sagaida Ernestu, sēdēdams blakus lielajai govij. Savējie vienmēr ir vissvarīgākie, jo viņi palīdz justies kā mājās vienalga, kur mēs būtu. Lācis ir savējais!  (mīļmantiņa tiešām nostrādā! tas tāds neliels padoms, varbūt kādam noder, jo bērnam bērnudārzā ir vajadzīga kāda mīļa lieta no mājām.)

Bieži vien esmu aizdomājusies, kā tas nākas, ka Lācis ir kļuvis par tādu mīļdzīvnieciņu, kaut gan īstenībā taču mežā diez vai kāds grib ar lāci sastapties.. Bet kaut kas tur ir. Kaut kas lācī ir tik cilvēcīgs, tik pazīstams..

{pic:2}

Mums dzīvnieku sienā ir vieta arī lāčiem.

"Ernest, kā tad lācis saka?" mamma jautā.

"Rrrrrrrrrr" Ernests rūc un smaida. Nē, lācis nav dusmīgs. Lāči vienkārši tā runā - rūcot. 

Un Ernests priecīgs rāda uz savām bildēm - saka "mamma", "Jā, Ernest, tā ir lāču mamma" - "bēbī" - "Un tas mazais lāču bērniņš, pie mammas piespiedies" - "Rrrrrrrrr"  rūc, tik mīlīgi, kā Savējais. 

{pic:5}

Mežā mēs, protams, nevēlētos ar lāci sastapties... Bet mūsu mīļdzīvnieciņš Lācis ir pūkains, mīksts un mīlīgi rūc, un tikpat kārs uz medu kā Ernests, kurš medus burkā var iebraukt līdz elkoņiem, un tad labpatikā laiza savu roku.. kā tāds mazs lācēns. "Ak, Tu manu mazo lāčukiņ.." un Ernests ierūcas... :) šobrīd medus ir vissvarīgākais!

{pic:40}

Mīļš jo mīļš ir mums lācītis, tik mīļš un nomierinošs, ka ar viņu pagalvī vissaldākie sapņi rādās...

{pic:73}

Lācis mums ir arī Skolotāja godā ticis, un palīdz Ernestam mācīties ar prieku! „Kur deguntiņš?” – „Re kur, deguntiņš!”

„Un kur ausis? Mutīte? Rokas, kājas un puncītis?” Lācis ir vispacietīgākais skolotājs pasaulē! 

Piedalies arī Tu mīļo lāču konkursā un laimē grāmatu par Vinniju Pūku. Vairāk par konkursu lasi ŠEIT!