Meitenes ar cirvjiem arī raud

Māmiņas Ērikas blogā par jumtu labošanu, par sajūtām, kas pārņem, kad jādara arī vīriešu darbi un apņemšanās saņemties pozitīvai nākotnei.

Šalom, visiem un visām!

Kamēr aiz loga mētājas ass vējš, Māmiņu kluba lapu skārušas pārmaiņu vēsmas. Meitai uz vaigiem sāku zieķēt krēmu, bet Kristīnei, Sandijai&CO novēlu veiksmi un izdošanos! ;)

Oktobra sakumā „rita123” uzdeva man jautājumu, kas skanēja tā: „Kā tu tiec galā, kad vienkārši gribas raudāt, bet nav tā tuvākā pleca, kur tu ņem spēku, lai tava meitiņa neredz, ka tev ir grūti?” Pagāja krietns laiciņš, līdz nobriedu rakstīšanai, jo esmu slinka/aizņemta/steidzīga/haotiska /pedantiska rakstāmmašīna...

Patiesībā tēma diezgan pasmaga, nezinu, ko īsti teikt, ko noklusēt vai- ko pateikt savādāk. Beigās izdomāju, ka šis raksts nebūs kā citi- rūpīgi pārdomāta katra rindiņa, katrs vārds. Vienkārši šaušu ārā visu, kas ir, un diezgan īsi- negribu iedziļināties...

Grūti atzīt, ka reizēm uznāk pinkšķis, jo, man liekas, ka es nedrīkstu raudāt, ka man nav laika, es nevaru atļauties.

{smallpic:1}

Smagos brīžos problēma ir tā, ka nav kur nolīst- mazā nāk līdzi. Viņa ir redzējusi manus pārdzīvojumus, liekas- nekas traģisks. Tomēr viņa aug ar katru dienu un ar katru dienu aizvien vairāk saprot manas emocijas.

Pēdējā reize bija pavisam nesen, pirms nedēļas, kad saņēmu vēstuli no sociālā dienesta ar atteikumu palīdzēt mums apmaksāt dzīvokļa īres un komunālos rēķinus. Vienā vārdā- tas nozīmēja izvākšanos, bez mērķa kurp iet. Bāc, jau kuro reizi pusgada laikā. Jau kuro reizi man ir jālauza galva un vienai jāizlemj, kur iet, ko darīt, kam zvanīt, kā rīkoties. Krantix. Plus vel mazā man te rausta to vēstuli ārā no rokām. Puff... Uzbļāvu, un sajutos vēl sūdīgāk. Nu un tālākais jau notiek automātiski- asaras pašas tā pēkšņi parādās...

Cenšos jau nerādīt Evelīnai, bet viņa uzreiz redz, ka kaut kas nav labi. Skatās tāda bik nobijusies, liekas, tūliņ, tūliņ vilks līdzi. Un tad ir jāizdara visgrūtākais- jāpasmaida caur asarām. Jāpārkāpj pāri aizvainojumam, sāpēm un/vai ciešanām (lai kāds arī būtu pinkšķa iemesls), un J.Ā.P.A.S.M.A.I.D.A. Un, saku uzreiz- dežūrsmaidiņš nederēs- mazā nav muļķe!

Tas man baigi sāp- ka meitai, vēl tik maziņai, bieži ir jāredz, ka mamma pārdzīvo, dusmojas, jo netiek galā, ka mammai ir smagi, grūti. Viņa vēl ir pārlieku maza tik nopietnām lietām. Bāc, un ko lai es daru??? Tad kā īsti bija pareizi- mācīt meitai, ka emocijas jāizpauž savādāk- dusmas, aizvainojums, izmisums, utt, vai tomēr atklāt, ka mamma reizēm tā nedaudz salūzt? Vot, sajuka man visi tie gudrie pātari...

Runājot par pleciem- man ir veseli 2 pleci, uz kuriem varu paraudāt, tādi pavisam maziņi. Atbalstīties nedrīkst. Un jāraud arī tā, lai galviņa neredz.

Bet ja nopietni- nav tā siena. Vienkārši nav. Un tas ir tik sasodīti smagi... Pirms mēneša ārsts man pavēstīja nopietnas ziņas par manu veselību. Man tas bija smags trieciens. Mājās nācu pāri sarkanajām gaismām un atklāti vēlējos, kaut mani notriektu mašīna. Va vellos- nenotrieca. Atnāku mājās. Un- ko tālāk? Spogulis? Bērns? Krūzīte uz gada? Kam es sūdzēšos, ko metīšu pret sienu? Da neko. Dievs ir mans vienīgais plecs, paļāvība ir atbalsts un ticība mani sapurina iet tālāk. Jautājumi? Ja jau man ir tik fantastiska, vesela un skaista meitiņa- tad kādi tur vēl jautājumi? :D Jumts virs galvas ir, paēdušas esam, kājas siltas un galva vēl šancē! Viss notiek! ;-)

Un viss būs. Es tam vienkārši ticu. Kad februārī Siguldas mājai, kurā dzīvoju, nodega jumts, ņēmu cirvi un darīju, kas jādara. Kaut kur iekšēji apskaudu tās sievietes, kurām vīri pie sāniem, jo baigi negribējās -15 grādos kāpt uz jumta ar naglām. Un bija bail no tā, kas būs tālāk- vai sanāks, kā sanāks, utt. Viss pašai jādomā. Un nav brīva brītiņa apsēsties un ne par ko nedomāt. Jo ir jādara. Un pinkšķēt nav jēgas- šņauc puņķus un marš, uz jumta!

Galu galā viss ir tā, kā ir. Toreiz uz tā jumta guvu 3 atziņas:

1) meitenes ar cirvjiem arī raud;

2) tagad es protu labot arī jumtus;

3) labāk ir no rīta pamosties vienai un tiešām tādai arī būt, nekā pamosties kopā ar kādu, un sajust to pašu.

Pagaidām viss no manis. Riktīgs rosols sanāca, bet nu- ņemiet par labu, kā ir. Ja ir kas sakāms- Māmiņu klubs jau tagad biezie- varat nosūtīt privātu vēstuli. 8-)

P.S. Ja ir kāda tēma, par ko vēlētos no manis dzirdēt- rakstiet komentāros! ;-)

Ērika