Mana pirmā grūtniecība

Jā, jā, es ne esmu kļūdījies, tā ir arī MANA grūtniecība.

Nē, nu, protams, bērniņš ir mīļotas sievietes puncī, taču izdzīvojam mēs šo lielo notikumu dzīvē kopā, katrs pēc sava prāta. Gribētos jums pastāstīt, kā šo grūtniecību izdzīvoju es – topošais tētis.

Sākumā bija toksikoze. Ticiet vai nē, bet toksikoze bija ne tikai manai grūtniecei, bet arī man pašam. Vemšanas, paldies Dievam, MUMS nebija, taču abi katru rītu pamodāmies ar sliktu dūšu. Starpība tikai tāda, ka es esmu tas, kam ir jāpieceļas un jāatnes ūdens, jo viņai slikta dūša ir norma, bet man nē, jo manā vēderā taču neviena nav!

Tad vēl tā vainas sajūta. Skatos, kā viņa mokas – bezspēks, slikti visu laiku, krūtis sāp – un, kaut kur sirds dziļumos saprotu, ka pats pie tā esmu vainīgs, taču palīdzēt nevaru. Protams, tā jau daba pati izdomāja, bet nu tomēr.

Labi, ar to kaut kā tikām galā, pēc 3 mēnešiem jau aizmirsām, ka tāda toksikoze vispār bija. Bet, te parādījās cita problēma – krities hemoglobīna līmenis. Nē, vitamīnus topošas mammiņas vietā izdzert, protams, nevaru, taču vienmēr sekoju līdzi, lai mājās būtu granātābolu sula, bietes un arī piens. Nu, vismaz ir sajūta, ka palīdzu.

Tad, puncis sāka augt… Cienījamas grūtnieces! Puncis, kurā atrodas paša bērns, ir visskaistākais, ko vīrietis jebkad ir redzējis! Aizmirstiet visas domas par to, ka jūs esat kļuvusi resna, nepievilcīga vai kas tur vēl jums ienāk prātā. Nekas nav tik patīkams, ka vērot, kā šis puncis aug…

Vai ir jāsaka arī, ka nav nekā slikta, ka krūtis uzbriest? :)

Tas nekas, ka neviens krūšturis vairs neder – nopirksim citu. Nekādu problēmu! Cita lieta ir visas tās „grūtnieču kaprīzes”. Te mums, vīriešiem, tik viegli neiet. Nu kāpēc, pasakiet, sieviete, kuru līdz šīm nekad nebiju redzējis raudādama, tagad pēkšņi to dara, liekas, katru brīvu brīdī??? Un dēļ kā? Dēļ tā, ka nepareizi uz viņu paskatījos? Vai tāpēc, ka dziesma skumja? Uj, pie šitā gan ir grūti pierast…

Par to aizmirstību un neuzmanību labāk vispār paklusēšu. Vīrieši mani sapratīs. Zinu vienu – ja gribu, lai kaut kas ir izdarīts, pašam visu laiku ir jāatgādina. Bet stūrēt tagad labāk būtu tikai man. Tā būs mierīgāk.

Arī iepirkšanas tagad ir mana prerogatīva – nekādu smagumu nešanas!

Bet, kad parādījās pirmās kustības, man uzrādījās nezināmas izjūtas. Greizsirdība, vai? Kāpēc viņa jūt, bet es nē? Tā taču ir MŪSU grūtniecība!

Taču tagad jau viss ir kārtībā – ar bērnu varu sazināties, neiejaucot tajā mammu. Mazais man „sit pieci”, spārdās, atbildot uz maniem klauvējieniem vai arī nomierinās, kad puncim pielieku savu roku, viss ir skaidrs – tur iekšā ir tētuka bērns!

Katru vakaru bērnam lasu pasākas. Mammas balss mazais dzird visu laiku, bet vakars ir mans laiks.

Un tad bija USG… Viens no laimīgākajiem topošo vecāku brīžiem – re kur ir mūsu bērns! Bet, šis jau būs pavisam cits stāsts…

Topošais tētis Māris

Dalies savā pieredzē arī TU, rakstot uz kristine@maminuklubs.lv! Gaidām pieredzi gan par grūtniecības, gan par dzemdību, gan par bērniņa audzināšanas laiku, gan par ikdienas notikumiem.