Dvīņu puikas ir mājās no slimnīcas!

Turpinot ievadiņu par Kristas dvīņu puikām, kuri dzīvo Lielbritānijā, šoreiz Krista stāsta par atgriešanos mājās un priekiem, rūpēm, kas tur sagaida.

Marks un Oskars piedzima ceturtdienas rītā un jau svētdienas vakarā mēs beidzot tikām mājās. Jāteic, ka veiksmīgu dzemdību gadījumā, ja māte un bērniņš jūtas labi un nav nepieciešama konsultācija krūts barošanā, tad jaunās mammas pēc pašu vēlēšanās bieži vien no slimnīcas izrakstās 6h laikā pēc dzemdībām. Tā kā esam dvīņu ģimenīte un piedzimām ļoti maziņi mēnesi pirms paredzētā laika, tad uzkavēšanās slimnīcā ilgāk nāca tikai un vienīgi par labu. Šeit nav obligāts dienu skaits, kas jāpavada slimnīcā, jo pirmās divas nedēļas jauno ģimeni katru dienu mājās apciemos vecmāte un vēlāk reizi nedēļā – health visitor jeb veselības aprūpes speciālists.

Pirmā nakts mājās bija diezgan nepierasta – no vienas puses visas ērtības kā ierasts un nebeidzams prieks, no otras – neliela nedrošības sajūta. Pirmo nakti pat gulējām ar ieslēgtu naktslampiņu, lai pie katras dīvainās skaņas redzētu, ka mazajiem viss kārtībā. Vēlāk jau pieradām, ka mazuļi miegā mēdz gan ierūkties, gan ieraudāties, gan pa reizei pasmieties ar.

Tā kā mazie modās reizē, tad arī naktīs, kamēr es baroju vienu, tikmēr vīrs auklēja otru, lai nesāktos lielā raudāšana. Rezultātā abi nebijām izgulējušies.

Pirmās dienas arī pagāja diezgan līdzīgi – pabarojam mazos un tad tās 3 stundas, ko viņi guļ, mēģinām padarīt visu darāmo – viens mazgā veļu un tīra māju, otrs gatavo ēst un otrādāk. Vēlāk sapratām, ka tā nekur tālu netiksim un ir jāatrod laiks arī sev! Tad nu pāris dienas no vietas vienkārši slinkojām un viss... Galvenais pienākums bija rūpēties par mazuļu labsajūtu un savu atpūtu, viss pārējais likās mazsvarīgi.

Sākās arī ciemiņu plūsma. Ui, pat nespēju atcerēties, cik cilvēku izgāja cauri mūsu dzīvoklim pirmā mēnesīša beigās! Vīrs aicināja viesus būt saprotošus pret Latviešu māmiņas higiēnas rūpēm, kad visus dzinu mazgāt rokas pirms nāk pie mazuļiem... Vietējiem tā šķiet pārlieku liela piesardzība, bet man tas bija un joprojām ir svarīgi. Jāteic, šī ciemiņu būšana, lai gan patīkama un novērtēju viņu rūpes, tomēr bija pati nogurdinošākā. Ja Latvijā bieži pieņemts, ka mazuļus atrāda pārējiem, kad tie jau nedaudz apvēlušies, tad šeit visi nesas uz slimnīcu ar dāvanu maisiem, ko līdz pienākusi ziņa, ka mazie ir klāt. Tā kā pēdējais variants man pašai nelikās īpaši pieņemams (neskaitot ģimenes locekļu apciemojumu slimnīcā), tad nonācām pie kompromisa un mazos visi nāca apraudzīt, kad tie bija aptuveni 3 nedēļas veci. Protams, lielākā daļa viesu nāca ar vienādiem drēbīšu komplektiem! Liels bija viņu pārsteigums, kad ieraudzīja mūsu mazos mazītiņos puisīšus un saprata, ka šīs drēbītes tik drīz vēl nederēs.

Ar ciemiņu būšanu, ēst gatavošanu un pašu bezmiega stundām sapratām, ka lietas ir jāoptimizē. Nolēmu beidzot barot abus mazos reizē. Vīram atbrīvotos rokas un būtu vairāk laika citām lietām un man pašai būtu vieglāk – nebūtu jāklausās, kā viens maziņais izsalkumā raud, kamēr baroju otru. Iegādājāmies speciālo dvīņu barošanas pakaviņu – no parastajiem pakaviņiem atšķiras ar to, ka ir krietni lielāks un platāks. Uzliku vienu mazuli vienā pusē un otru – otrā. Un baroju! Liels bija abu izbrīns, kad ieraudzīja otru brāli ēdam. Acis iepletās kā pogas un nemitīgi tika vērots, ko dara otrs. Ja viens ieturēja pauzi starp ēšanu, tad otrs darīja to pašu. Ja viens uzņēma tempus un sāka šņakstināt daudz ātrāk, tad otrs darīja tieši tā pat.

Tā mēs turpinājām pāris dienas, līdz vīrs atzinās, ka jūtas nedaudz atstāts novārtā, jo es mazos baroju un pārējo laiku viņi guļ. Norunājām, ka no šī brīža dienas laikā vīrs varēs mainīt mazajiem autiņus katru reizi pirms barošanas. Naktīs viņš beidzot dabūja izgulēties, jo nu jau viena pati spēju pabarot mazos un nebija raudāšanas, jo kādam uz ēdienu ilgāk būtu jāgaida...

Ļoti iepriecināja vīra ierosinājums, ka, pirms atgriešanās darbā, viņš varētu pārņemt nakts maiņas un barot mazos ar atslaukto pienu. Tā nu vienu nakti es dabūju izgulēties, otru – vīrs. Abi jutāmies un izskatījāmies daudz labāk, jo bija vairāk laika pašiem sev un atpūtai.

Pienāca arī pirmās pastaigas laiks. Jums vajadzētu redzēt mūsu milzīgos dvīņu ratus! Dubulto ratiņu piedāvājums UK ir ļoti liels, tikai visbiežāk tie ir paredzēti dažāda vecuma bērniem. Šeit ir ļoti daudz ģimeņu, kur bērniem ir maza vecuma starpība, tādēļ plašs ratu piedāvājums, kur viens var sēdēt, bet otrs – gulēt! Bet mums vajadzēja ratus, kur abi mazulīši var gulēt! Lielākā problēma ratu izvēlē bija tā, ka ne visi rati piedāvāja pilnīgi plakanu guļus pozīciju, bet gan ieslīpu. Lielākajai daļai ratu mazuļi ir pagriezti ar skatu ratu stumšanas virzienā un nevis pret mammu vai tēti. Turklāt 90% no ratiem ir „side by side” jeb ratiņi, kur mazie atrodas viens otram blakus.

Mūsu kāpņutelpas durvis ir tik šauras, ka ar tādiem tur nekādi netiktu iekšā diemžēl. Vajadzēja tandēmratus, kur mazie atrodas viens aiz otra. Pēc ilgiem meklējumiem tādus arī atradām ebay.co.uk mājas lapā. Turpat arī izdevīgi iegādājāmies dvīņu ķengursomu, ko izmantosim, kad mazie būs paaugušies un lidosim uz Latviju.

Tā kā dzīvojam trešajā stāvā, tad pastaigas parasti noris šādi: vīrs nones ratu rāmi, es saģērbjos pati un saģērbju arī mazos. Ielieku mazos ratu kulbās un tad vīrs nes vienu kulbu ar mazuli, es – otru. Diezgan nedrošs pasākums, jo kāpnes mums šauras un iet vītņveidā uz riņķi. Abus mazos reizē nonest nebūtu iespējams, jo tad nevarētu pieturēties pie kāpņu margām. Ja nu vienīgi vēlāk – nonesīšu ratus un tad ķengursomā abus mazos. Bet vispār aktīvi risinām pārvākšanās jautājumu un gribētos šo ieceri realizēt diezgan tuvā nākotnē.

Atpakaļ dzīvoklī nokļūstam tāpat  – no sākuma abi mazie ar ratu kulbām (katrs „nesamais” kopā ap 8kg) un tad ratu rāmis. Pastaigu laikā uzmanība no apkārtējiem ir nenovēršama, bieži tiekam apstādināti uz ielas ar dažādiem jautājumiem. Jau nosmējāmies, ka katram interesentam varētu izdalīt vizītkartes ar sagatavotām atbildēm: „Jā, tie ir dvīnīši. Jā, puikas. Tieši tā, identiskie. Aha, varam atšķirt gan. Nē, nebūs jātetovē. Paldies par interesi, bet nemaz tik grūti nav, tiekam galā. Hā, hā – pērc vienu, otrs par brīvu!” Diezgan bieži cilvēki pat prasa, vai mums bija mākslīgā apaugļošana, jo šeit tas ir iecienīts veids, kā tikt pie dvīņiem.

Draugi un paziņas bieži jautā, vai mazgājam abus mazos reizē. Kā lai saka – jā un nē. Reizē ūdenī abus neliekam, jo mazie ir aktīvi un abus nenovaldītu, viegli izslīdētu no rokām. Tad nu es vannoju vienu, vīrs auklē otru, turpat blakus sagatavojis siltus dvieļus un drēbītes. Iedodu vīram izvannoto bērniņu, viņš viņu noslauka, saģērbj un sasilda, kamēr es vannoju otru. Zinu, ka ir ģimenes, kas vienu vakaru mazgā vienu, otru vakaru – otru, bet mēs nolēmām vannot abus vienā vakarā.

Tā nu pamazām, vīra divu paternitātes un vienas ikgadējā atvaļinājuma nedēļas laikā, bijām iegājuši ritmā un jutos vairāk sagatavota brīdim, kad vīrs atgriezīsies darbā un lielāko dienas daļu palikšu viena ar mazajiem. Pēdējo savu brīvdienu laikā vīrs vairāk nodarbojās ar saimnieciskām lietām, es – ar mazajiem, lai pierastu pie tā, ka būs jātiek galā vienai. Vienīgi naktīs joprojām tiku palutināta ar savām „gulēšanas” maiņām, kamēr vīrs pārņēma barošanu.