Auklīte Rita Bērziņa meklē darbu!

Ir atsaukusies vēl viena auklīte, kura meklē darbiņu un kura vēlas pastāstīt par sevi. Varbūt Tu pašreiz esi aukles meklējumos? Ieskaties!

{pic:1}

1.      Pastāsi par sevi?

Mani sauc Rita. Man ir 57.gadi. Esmu auklīte nu jau ar deviņu gadu pieredzi. Esmu mīļa, jauka un aktīva auklīte, kurai patīk palīdzēt mazajam iepazīt apkārtējo pasauli.
Esmu auklējusi bērniņus no pāris mēnešu vecuma līdz viņu skolas gaitu uzsākšanai.
Pašlaik auklēju divus gadus vecu puisīti – kopā pavadām dienas lielāko daļu: ejam pastaigās, braucam uz pulciņiem, ieturam maltītes un ejam gulēt pusdienlaiku.
Diemžēl pašreizējais darbs ir uz nepilnu darba nedēļu, tāpēc meklēju darbu pilnai darba nedēļai.
Labprāt pieskatīšu mazuli viņa mājās, bet ja nepieciešams, mazo varu pieskatīta arī pie sevis. Vasarās labprāt piedāvāju mazos pieskatīt pie sevis laukos, kur ir iespēja izdzīvoties svaigā gaisā un iepazīties ar dažādiem mājdzīvniekiem.
Par darba samaksu ir iespējams vienoties.
Mans tālruņa numurs: 26637463.
 
2.      Kā Tu izklaidētu bērnus?

Auklītei bērns nav jāizklaidē, bet gan jābūt kā rotaļu biedram un vienlaikus jāveic pieaugušā funkcijas – jāpalīdz iepazīt apkārtējā pasaule, izvairoties no nepatīkamiem starpgadījumiem un nevēlamām traumām.
 
3.      Kāda ir Tava filozofija par bērna disciplīnu?

Disciplīna ir darba procesa organizētības līmenis, kā ievērošana reti ir aizraujošs pasākums, tā praktiski nekad nav patīkama nodarbe mums, pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem. Līdz ar to es saistībā ar bērna audzināšanu gribu lietot terminu „bērna dienas režīms”, kas ietvertu gulēšanas, ēšanas, pastaigu un spēlēšanās paradumus, kas ir atbilstoši bērna vecumam un pieņemami vecākiem.
 
4.      Vai Tev pašai ir bērni? Vai Tev ir jaunāki radinieki, kurus esi pieskatījusi?

Esmu māte divām, nu jau pieaugušām, meitām un kopš šī gada maija arī vecmāmiņa jaukai mazmeitiņai.
 
5.      Kāpēc Tu dari šo darbu?

Par auklīti strādāju, jo patīk palīdzēt bērnam iepazīt šo pasauli un priecē acīmredzamie darba rezultāti.

Pieskatīto bērnu vecāki vienmēr ir bijuši apmierināti ar manu darbu, tāpēc arī uzticējuši man savus mazos ne tikai ikdienā (darba laikā), bet arī ilgākā laikā – esmu pieskatījusi bērnus vecāku ceļojumu laikā, vasaras brīvdienās pie sevis laukos, utt.
 
 

6.      Vai Tu kādreiz esi bijusi ekstremālā situācijā, pieskatot bērnus? Vai Tu savā dzīvēs esi nonākusi ekstremālā situācijā? Kādā? Kā Tu esi ar to tikusi galā?

Nevaru atcerēties šādus brīžus.
 
7.      Kāds ir Tavs viedoklis pret smēķēšanu un alkoholu?

Nesmēķēju un uzskatu, ja blakus ir bērns, smēķētājiem ir jāatturas no šī netikuma. Ir jāizvairās no vietām, kurās ir brīvi atļauts to darīt, lai mazajam nav jāelpo cigarešu dūmi.

Ar alkoholu ir līdzīgi – pati to lietoju svētkos un saprātīgās devās. Ja blakus ir bērns, to nav jālieto vispār.
 
8.      Apraksti problēmu, kāda Tev ir bijusi Tavā dzīvē, kad kāds cits Tev ir sniedzis nozīmīgu palīdzību!

Jebkura palīdzība, ja tā ir nepieciešama, ir nozīmīga.
 
9.      Kas ir Tavs labākais draugs un kā Tu aprakstītu jūsu draudzību?

Mans labākais draugs ir mans vīrs, ar kuru es dalos gan priekos, gan arī bēdās. Savā ģimenē es vienmēr varu rast drošības atbalstu, līdz ar to tā ir mana „miera osta”.
 
10.  Apraksti jaukāko mazuli, kādu esi pieskatījusi!

Visi pieskatītie bērni ir bijuši jauki un ar viņiem kopā pavadītais laiks ir bijis krāšņs un neaizmirstams.
 
11.  Apraksti sliktāko pieredzi, kādu esi guvusi, pieskatot bērnus!

Nav tāda bijusi.
 
12.  Kā Tu rīkotos situācijā, kad Tavs pieskatāmais bērns nonāktu bīstamā situācijā?

Cenšos izvairīties no bērnam potenciāli bīstamām situācijām. Ja tāda gadītos, censtos nezaudēt kontroli pār notiekošo un bērnu pēc iespējas ātrāk nogādāt tam drošos apstākļos. Protams, ja nepieciešams, sazinātos ar visām ātrās reaģēšanas iestādēm.
 
13.  Kā Tu tiec galā ar strīdiem starp māsām un brāļiem?

Strīdi starp bērniem tāpat kā starp pieaugušajiem ir neizbēgami, tāpēc tie bērnam dod tikai pieredzi, kas noder turpmākajā dzīvē.

Svarīgi ir saprast par ko ir izcēlies strīds un censties uzreiz neiejaukties tajā, ja vien bērni neriskē savainot viens otru. Pieaugušajam ir jābūt starpniekam, kurš palīdz bērniem vienoties strīdā, bet ne tiesnesim.
 
 

14.  Kā Tu tiec galā ar dusmu lēkmēm? Vai Tu esi savaldīga? Kā Tu rīkojies, ja Tu kļūsti dusmīga uz bērnu?

Esmu savaldīga, jo īpaši pret bērniem, kuri bieži vien nespēj vēl atšķir labo un slikto, un tāpēc pastrādā tā saucamos nedarbus un liek mums dusmoties.

Ja nu tomēr esmu sadusmojusies – pirms kontaktējos ar bērnu tālāk, nomierinos (kaut vai pie sevis izskaitu līdz desmit) un cenšos paskaidrot attiecīgo situāciju – kāpēc viņš man ir licis dusmoties, ka tāda rīcība ir slikta un vairāk tā nebūtu jādara.
 
 

15.  Kā Tu reaģētu, ja bērns Tev sistu vai kostu?

Sišana un košana ir jūtu izpausme, kas bērnam ir jāapgūst. Bērns tā var arī demonstrēt savu „emocionālo nelabsajūtu” pret apkārtējiem.

Bērnam ir jācenšas izskaidrot, ka kožot un sitot viņš kādam dara pāri, tas ir sāpīgi un nepatīkami.
Ja šie paradumi nepāriet ilgākā laikā, būtu jārunā par to ar vecākiem – varbūt tā kāda dziļāka problēma, ar ko būtu jāgriežas pie ārsta.
 
 

16.  Kā Tu rīkotos, ja pieskatāmais bērns lūgtu Tev turēt noslēpumā teikto? Kā Tu reaģētu?

Noslēpums ir noslēpums, arī bērna. Protams, ja tie ir tā saucamie „nevainīgie noslēpumi”, kas nevienam nekaitē, nenodara ļaunu, nesāpina citus, tie būs tikai mūsu. Bet, ja noslēpums jebkādā veidā apdraud bērnu, citu cilvēku drošību, tas ir jādara zināms bērna vecākiem, nezaudējot bērna uzticību.
 
 

17.  Vai Tu vēlētos pieskatīt meitenīti vai puisīti? Kāpēc?

Esmu pieskatījusi gan puisīšus, gan arī meitenītes. Bērna dzimumam nav nozīmes, visi pieskatāmie man ir bijuši ļoti, ļoti mīļi.