Kā mēs nokavējām ratiņu parādi, rāpošanas sacensības un pat autobusu

Mūsu festivāla diena bija tik neizdevusies, cik tas vispār ir iespējams. Brīdī, kad ,sēžot uz soliņa, gribēju padoties un raudāt, cieši pie sevis izlēmu, ka bloga par manu 27. maiju Ziemeļblāzmas parkā nebūs. Taču vēlāk, kad jau tuvojos mājām, sapratu, ka arī sliktas atmiņas ir atmiņas, turklāt - bija jau arī labi brīži. Tad nu nolēmu, ka padalīšos arī ar savu, nedaudz citādo, pieredzes stāstu.

Viss sākās ar autobusa laika sajaukšanu jau no paša rīta, kā rezultātā visu nācās darīt pusskriešus, tālāk sekoja fotoaparāta aizmiršana mājās, ratu rotājuma korpusa aizmiršana autobusa bagāžniekā un kafijas automāta “nobrukšana” tieši tad, kad jau biju iemetusi monētu. Tad sekoja apmaldīšanās pilsētā (jālasa – triju stundu maldīšanās pa Rīgas centru ar nepilnus 9 kg smagu zīdaini rokās) Visam “kronis” bija autobusa nokavēšana mājupceļā, kuram jau bija nopirktas biļetes, diemžēl, ne tās lētākās.

Lielākā “sāpe” bija par ratiņu parādes nokavēšanu, jo tai gatavojos ļoti rūpīgi, ieguldot laiku, līdzekļus, pacietību un mīlestību. Diemžēl, kad ieradāmies, parāde jau bija beigusies, tāpat arī reģistrēšanās rāpošanas sacensībām, kuras tik ļoti gaidīju, vērojot meitiņu rāpojam mājās. Braukāšana un “ceļošana” manās rokās mazo rāpotāju bija tā nogurdinājusi, ka sacensību laikā viņa saldi gulēja ratos. Tā gan varēja notikt arī tad, ja būtu reģistrējušās, ar to rēķinājos.

BET – viss jau nemaz nebija tik slikti! Pirmkārt, svinējām mūsu omītes jubileju, kā rezultātā aizvadīju kopīgu dienu ar mammu un māsu, kas nebūt nenotiek bieži. Otrkārt, mēs BIJĀM Ziemeļblāzmā, redzējām visu tur notiekošo, dzirdējām dziesmas un pat izrotājām manus ratus, lai uztaisītu pašas savu parādi laikā, ko aizvadījām parkā. Nogurums darīja savu, taču priekšstatu par festivālu gūt paspējām – mamma pirms aizbraukšanas nebeidza jūsmot par to, cik viss pārdomāts katrai vecuma grupai, ļoti priecājās par paraudziņiem, ko dāvāja firmas (viņa aizveda saviem minkām kaķu barību). Katra no mums mājās pārveda pa balonam (izbraucot bija apmēram 8, pārējie “aizgāja” pa vējam, ar blīkšķi sprāga uz ielas un sabiedriskajā transportā).

Esmu ļoti pateicīga par iespēju nofotografēties un saņemt attēlus “uz rokas” – tādām bildēm ir milzu vērtība! Bijām pirmspēdējās, kuras vēl tika pie šādas iespējas, par ko liels prieks (kaut ko tomēr nenokavējām). Taču visvairāk man patika 34. telts – barošanas un pārtīšanas “punkts”. Pēc trakā brauciena izmisīgi gribēju pabarot meitiņu, kura no rīta vairāk našķējās, nekā ēda. Bija tik patīkami nokļūt siltumā, iesēsties ērtā pufā, caur aizkariņiem lūkoties uz festivāla norisi, kamēr mana izsalkusī mazulīte kāri ēda pieniņu. Un tad vēl tā kopības sajūta – baroju es, baro vēl divas citas mammas man blakus. Tāds miers un harmonija…

Manai 8 mēnešus vecajai Ieviņai diena likās kolosāla. Spiedza, lalināja, smējās, smaidīja katram, ko redzēja. Savā pilsētā nevaram atrast vecumam atbilstošas šūpoles, šeit tādas bija. Gatavojos bailēm, taču saņēmu kārtējo sajūsmas devu. Pirmo reizi meita redzēja akmeņus, spēlējās ar koka ripām. Un tikai tik vien vajadzēja, lai manas saulītes pirmais festivāls būtu izdevies.

Nē, viss nenotika kā plānots. Bet ticu, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Interesanti, ka divas dienas pirms brauciena nolēmu, ka man jābeidz tik ļoti “iespringt” uz plānošanu, liekas, Kāds tur augšā parūpējās par to, lai es saņemtu kārtīgu skolu – dienu, kad NEKAS nenotiek kā plānots (pat laikapstākļi – biju paņēmusi visu vajadzīgo piknikam), taču diena tāpat bija skaista, notikumiem bagāta un viennozīmīgi atmiņās paliekoša.

Mēs NOTEIKTI būsim arī nākamgad. Kaut vai tikai tāpēc, lai tomēr piedalītos parādē. :)