Mazā Veronika pamodās 7 no rīta, un labi, ka tā, jo pirms došanās uz baznīcu mammai vēl bija daudzi darbi jāsadara. Rīts aizsākās ar svinību galda piebeigšanu – maizītes, groziņu pildīšana, dārzenīši, citron-piparmētru ūdens, viss, ko iepriekšējā vakarā nesadarījām, lai svaigāks un gardāks.
Galds gatavs, jāsāk sapucēt galvenā svinību vaininiece! Balta kleitiņa, baltas zeķītes, lentīte ap galvu – meitiņa izskatās kā īsta princesīte!
9.30 atbrauca Veronikas krustmāte (toreiz vēl topošā), un palīdzēja vēl skraidošajai šortos mammai, lai nekas netiek aizmirsts. Un beidzot kleitu varu uzvilkt arī es pati!9.50 jāsteidz uz baznīcu. Mašīnai piekaram baltas un rozā lentītes. Krustmāte ņem opā krustmeitiņu un, pati attaisot durvis, iznes viņu ārā no mājas, lai mazā aug par patstāvīgu meiteni.
Nedaudz pāri 10 bijām pie baznīcas, kur mūs jau gaidīja viesi un krusttēvs. Krustvecāki tika pie vienādām piespraudītēm. Fotogrāfs kavējās, un kā par nelaimi arī mēs aizmirsām fočuku mājās... Nu, nekas. Mācītājs jau sauc mūs iekšā. Meitiņa ieslīd krustvecākam opā, jo tieši viņam ir jāienes krustmeitiņa baznīcā, lai viņu pieaugušu drīz izprecētu.Mācītājs iesauca mūs savā istabā, lai pierakstītu visus bērna, vecāku un krustvecāku datus. Pārjautāja visu ticības, vai ejam baznīcā, vai esam laulāti utt. Krustvecākiem jautāja, vai viņi zina, kādus pienākumus uzņemas, un lūdza, lai viņi tos nosauc. Pēc tam jautāja, vai viņi tiešām vēlas šos pienākumus uzņemties, un sagaidīja apstiprinošu atbildi. Krustmātei bija jāpilda pirmais viņas pienākums – jāaizpilda kristību apliecība.Pēc pārrunām mācītāja istabā sākās kristības. Fotogrāfs arī bija jau klāt. Veronika bija īsts paraugbērns, ļoti mierīgi uzvedās, par ko pēc tam visi brīnījās. Sākumā viņu turēja krusttēvs, bet, kad sākās neliela pīkstēšana, meitiņa nāca pie manis, lai mierīgāka. Kad lēja ūdentiņu uz sejas, tad gan bija raudiens, bet tāds kluss un īss, un tiklīdz dabūja knupi, tā uzreiz nomierinājās. Pēc kristībām mācītājs iesvētīja krustiņu, un tētis krustiņu uzvilka Veronikai. Mācītājs apsveica mūs ar kristībām, un līdz ar to oficiālā daļa bija galā. Kopumā viss ilga 40-50 minūtes (ieskaitot pārrunas mācītāja istabā).Pēc kristībām tradicionālā kopbilde pie baznīcas. Un tad, aidā, uz svinībām!
Pa ceļam uz mājām mazulīte nolūza krustmātes klēpī, tik daudz jaunu emociju un pārdzīvojumu lika sevi manīt.
Svinības notika mūsu pirtiņā. Kad atbraucām, galdā likām visu, kas iepriekšējā dienā sagatavots, izpušķojām ar zaļumiem un saucām viesus iekšā. Pirms mielasta viesi sastājās cieši blakus aplī un dzēra pienu, lai Veronikai zobiņi būtu balti un augtu cieši, taisni un līdzeni. Kāmēr vārījās kartupeļi un krāsnī sacepās vistas fileja, aicināju viesus ieturēt maltīti.
Bez čē-pē arī šoreiz neiztika... Kamēr skraidīju turp un atpakaļ, nepamanīju, ka kartupeļi vairs nevārās un vistiņa necepjas, izrādās – ir pilnībā pazudusi elektrība! Un kā par nelaimi elektrības skapja atslēgas arī nekur nevar atrast! Viens no viesiem brauca pie sevis meklēt, neatrada, kaimiņi arī prom.. Vienvārdsakot stress uzdzīts man līdz matu galiņiem! Kāda pusstunda pagāja kamēr visu salaboja, es varēju mierīgi nopūsties..Kamēr viesi ēd, viņiem tiek doti dažādi uzdevumi – uz lapiņām jāraksta vēlējums Veronikai un jāmet iekšā iepriekš sagatavotā skaistā burciņā, ko vēlāk krustvecāki aizdarīja ciet un uzrakstīja datumu, kad meitiņa drīkst burciņu atvērt. Burciņā iemetām arī skaisto latiņu ar sirsniņu, bantītes un atmiņu monētu ar eņģelīti, ko krusttēvs bija dāvinājis ar Veronikas piedzimšanu.
Vēl viens uzdevums viesiem bija šāds – bērns piedzimst kā balta lapa, un mēs dzīves gaitā cenšamies to piepildīt ar visu labo, tāpēc aicināju viesus pieraksīt balto lapu ar visu labo tā, lai uz tās nepaliek vietas nekam sliktam.
Krustmāte Veronikai bija sagatavojusi skaistu plakātu, uz kura viesi varēja parakstīties un uzraksīt kādu skaistu pantiņu.Kā pateicību par uzņemtajiem pienākumiem, krustvecāki tika pie diplomiem skaistā rāmītī. Taču arī viesi netika apdalīti – katrai ģimenītei uzdāvinājām eņģelīti kā pateicību par to, ka bija mums blakus tik svarīgā dienā.
Vēlāk sekoja pārbaudījums krustvecākiem pret vecvecākiem – es uzdevu 10 dažādus jautājumus par Veroniku, lai uzzinātu, kuri labāk pazīst savu krustmeitiņu / mazmeitiņu.. Beigu beigās sakrātie punkti izrādījās vienādi, tāpēc pusēm no pieejamiem materiāliem bija jāsagatavo Veronikai mantiņa – tā meitiņa tika pie papīra lidmašīnas un cepurītes.
Neiztika arī bez tradicionālās foto sesijas ar krustvecākiem un vecākiem.Ap kādiem četriem Veronikai atkal uznāca nogurums, un gājām gulēt. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem mazā nogulēja gandrīz 3 stundas.
...Pēc visām izdarībām pienāca laiks gardās tortes ēšanai. To mums bija mīļi sarūpējusi omīte (tēta mamma). Visi bez izņēmuma slavēja tortes cepēju un nāca pēc otra gabaliņa, neskatoties uz to, ka vēderi bija pilni.Protams, Veronikai tika sarūpēts daudz skaistu dāvanu – rotaļlietas, drēbītes, daiļš ēdamrīku komplektiņš, zelta kuloniņš ar ķēdīti, kurā var ielikt bildīti, kā arī sudraba knupītis, kurā var glabāt pirmo zobiņu, lielā bērnu bībele..
Visas atmiņu lietiņas tika rūpīgi saliktas pītā kastītē un droši noglabātas. Tiklīdz paaugsies būs daudz ko atcerēties un parādīt manai mazajai princesītei!
Šīs tīmekļa vietnes satura kvalitātes uzlabošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes - tai skaitā arī trešo pušu sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai.
piekrītuUzzini vairāk
lnga
