Piena ceļš caur mākoņiem mūsu ģimeni ved uz mājām

Jau no bērnības ļoti mīlu jūru un debesis.

Skatoties mākoņos bērnībā mēs meklējam dzīvnieku formiņas, augot, debesīs skatamies, kad ilgojamies, kad domājam par kādu, kas ir tālu no mums. Mūsu ģimene ir viena no tām Latvijas ģimenēm, kurus izšķīra un tapēc, lai kā mums gribētos mēs nevar būt kopā, bet paskatoties debesīs es vienmēr iedomājos, ka mans dēliņš, tagad tur svešumā skatās debesīs un mēs redzam vienu un to pašu mākonīti, to kas sūta sveicienu viņam no mums un mums no viņa.

Mūsu ģimenes mākonītis ir vienmēr kustībā, tas raud un smejas, reizēm pār to pārvelkas melni lietus mākoņi, bet nākošajā brīdī apspīd saulīte. Sākumā mēs uz mākonīša bijām tikai divi es un mans ezītis, tad piedzima māsiņa un nu jau mēs abi auklējām mūsu mazo lellīti.

Lai kur un kas notiktu mēs vienmēr bijām kopā. Ežuks izauga un aizbrauca strādāt uz Angliu,  bet mazā lellīte kļuva par studenti.  Nekas neliecināja, ka mums pievienosies vēl kāds un ne jau tāpat vien eņģelītis smīkņāja, kad mēs ar vīru kāpostā meklējām bērniņu. Ilgs un grūts ceļš tika noiets un tikai kaķis Pičuks mierīgi murrāja, jo viņš jau zināja noslēpumu. Es gaidīju mazo princesīti.

Domās sadodoties rokās veidojās mūsu ģimenes mākonītis, un lai kur mēs arī nebūtu, atliek tikai paskatīties debesīs un tu zini, ka viņš tevi aizvedīs uz laimīgo zemi un mājām.

Spēks ir Māmiņu Kluba ģimenēs - otrā kārta! Piedalies!

IESŪTI SAVU BLOGU KONKURSAM ŠEIT!