Vecāki! Atbildīgi mācīsim bērniem, kā uzvesties!

Vasara ir klāt! Par to, es domāju, nešaubamies jau kādu laiciņu. Un, līdz ar to arī klāt visi tie prieki, kurus var baudīt vasarā. Šoreiz nerunāšu par jūrām, gaļas cepšanām, ceļojumiem, utt... Šoreiz par kultūru un uzvedības normām (kuras bērni var apgūt tikai un vienīgi mācoties). Iesākumā uzreiz gribu atzīmēt, ka, manuprāt, „akmentiņš ir vecāku lauciņā” – respektīvi, neviens cits (ne bērnu dārzs, ne apkārtējie cilvēki, ne skola) nav atbildīgi un vainīgi pie bērna neprasmes uzvesties. Un kāpēc vispār ir jāprot uzvesties? Tāpēc, ka dzīvojam sabiedrībā un ikvienā sabiedrībā pastāv pieņemti noteikumi, normas, likumi, kuri, lai konkrētā sabiedrība normāli funkcionētu, ir jāievēro. :) 

Un laikam prasās pēc vēl vienas atkāpes, precizējot, ko ES uzskatu par elementārām uzvedības normām, kuras bērnam un viņa vecākiem būtu jāievēro.  Tātad, būtiskākais – pasākumos, vietās, kurus apmeklē arī citi cilvēki (teātris (arī leļļu), koncerti, restorāni, brīvdabas uzvedumi...), bērns nedrīkst apdraudēt savu vai citu drošību, veselību, nedrīkst aiztikt citu (svešu) cilvēku lietas, bērnam ir jāievēro pieklusināts un mierīgs režīms (bērns nedrīkstētu pilnā balsī bļaustīties un skraidīt apkārt). Protams, bērns ir bērns un sarunāšanās normālā balsī, spēlēšanās ar līdzpaņemtajām mantām vai neliela, mierīga izkustēšanās ir normāla. :) Un, visbūtiskākais – vecākam (par bērnu atbildīgajai personai) būtu jāspēj izvērtēt, vai bērns spēj baudīt un ļaut citiem netraucēti baudīt pasākumu, vai arī pasākuma laikā ir jādodās ar bērnu prom. Ne jau uzreiz visi bērni spēs būt kulturāli. :) Viņiem ir jāmācās, jāsaprot. Iespējams, pirmo reizi teātrī varēsiet būt tikai 5 minūtes. Varbūt. Varbūt 10 vai 15.

Protams, es runāju tikai par tiem pasākumiem, uz kuriem ar bērniem vispār var iet. Saprotams, ka vakara operas izrādē bērniem nav vietas. Tāpat teātra izrādēs pieaugušajiem un citos pasākumos pieaugušajiem. Bērniem būtu jāapmeklē savam vecumam atbilstoši pasākumi. Ir arī operas un teātri (tostarp, leļļu teātris) bērniem, brīvdabas dienas izrādes, koncerti un citi pasākumi. Arī restorāna apmeklējums ir saistāms ar kulturālu uzvedību. Un par to gribētu dalīties savā nesenajā pieredzē.

Iepriekš rakstīju mūsu pieredzi ar bērna vadītu ēšanu (BVĒ). Saprotams, ka mana pieredze ir kā BVĒ mammai. Atvainojiet visas „biezeņu mammas”... esmu redzējusi, kā jūs bērnus „piegrūžat” ar biezeņiem un pēc tam pašas nevarat paēst. Tad jāmeklē risinājums „ko bērnam darīt, kamēr paēdīšu?”. Un tad sākās čīkstēšana, bērna skraidīšana pa restorānu, līdzpaņemto mantu vai mammas somu revidēšana (kas nav kluss un mierīgs process)... Uh! Un visam pa virsu apgalvojumi „bet, mans bērns taču ir dzīvs”. Protams! Arī mans bērns ir dzīvs, kustīgs, atraktīvs, skrienošs! Tas ir lieliski un bērniem tādiem ir jābūt, BET, vecāki, restorānā cilvēki ēd un atpūšas! Nesabojāsim citiem atpūtu un nemeklēsim tam atrunas! Bērnam (jā, arī mazam), tomēr ir jāmāca noteiktas uzvedības normas.

Un vēl vēlos parunāt par bērnu spēļlaukumiem. Uh! Bērni mācās dzīvot. Un, ja peronas, kas ir atbildīgas par bērniem (vecāki, aukles, u.c.), izturēsies vienladzīgi par bērnu uzvedību arī spēļlaukumos, tad... kur mūsu sabiedrība virzās? Kāpēc par to runāju? Jo nesen bijām laukumiņā. Un varu izteikt tikai lielu sajūsmu un pateicību Rīgas Domei, kas ir izbūvējusi fantastisku laukumiņu iepretim „Skolēnu pilij”! Tu bērniem ir, ko darīt! Taču... un te par uzvedību un kultūru. Diemžēl mūsu nesenākā rotaļāšanās reize ir izvērtusies ļoti nepatīkami. Mans bērns ir apsēdies uz kalniņa, lai šļūktu lejā, es iedodu bērnam roku (lai šļūcot nesavainojas), taču, pa to laiku viņam aizmugurē apsēžas meitenīte, kas sāk manu bērnu spārdīt ar kājām. Un, jūsuprāt, tas ir normāli? Spārdīt ar kājām citu bērnu! Tiešām? Normāli? Protams, savu bērnu pēc iespējas drīzāk aiznesu prom no pāri darītājas. Šonedēļ sazināšos ar fizeoterapeitu un pediatru, lai konstatētu, vai nav nodarīti kādi bojājumi mana bērna mugurai (pa kuru tika kārtīgi zvetēts). Atvainojiet, bet nekādas atrunas neattaisno citu bērnu spārdīšanu ar kājām! Blakus stāvēja meitenes māmiņa (vai cita atbildīgā persona), kura bērnam neaizrādīja. Mammas, tēti, aukles un visi citi, kuriem ir uzticēti bērni – tieši jūs esat atbildīgi par savas atvases rīcību! Tieši jums būtu jābūt tiem, kuri māca bērnam dzīvot! Un, ja speršanu citam ar savu rīcību atbalstāt, tad nav jābrīnās par to, kāda situācija šobrīd ir vietā, kur dzīvojam. Nav jābrīnās par sīko huligānismu, zagšanām, nolaidību pret savu īpašumu un dzīvniekiem, kas ir pieradināti, par alimentu nemaksātājiem un ātro kredītu neatdevējiem (nemaz nerunājot par kriminālnoziedzniekiem).

Mēs (vecāki, aukles, pieaugušie) esam tie, no kuriem bērni mācās, kā dzīvot. Bērni apgūst, kā runāt savā starpā, kā strīdēties, kā bučoties. :) Bērni apgūst, ka veikalā ir jāsamaksā, ka jānomaksā rēķini, kā jārīkojās ar naudu. Arī šķietami ļoti ikdienišķas kativitātes bērni apgūst tieši no mums – ka ir jāpaēd brokastis, ka jāēd zupa, ka jāmazgā rokas pēc labierīcību apmeklēšanas... Un atbildīgos meklējot, pirmie rindā ir vecāki! Vecāki, mācīsim saviem bērniem dzīvot tā, lai mums pašiem ir prieks un lepnums! :)