Vai tiešām bērni redz to, ko neredzam mēs?

Esam visi trīs virtuvē un kopīgi gatavojam svētku vakariņas. Es cepu kruasānus ar āboliem, Artūrs cep mazās kotletītes.
Ko dara Kārlis? 
Kārlītis sēž virtuvē uz grīdas, skatās uz vidējo plauktu skapītī kur stāv krūzītes un savā valodiņā kaut ko cītīgi pļāpā. Pļāpā daudz, kaut ko iesmejas un nerimstas. Ik pa laikam uzmetam bērnam actiņu, bet šis tik runā un runā nemaz neliekoties ne zinis par mums.
Liekas savādi, mēs iesmejamies, bet turpinām savus darbiņus līdz plauktā pēkšņi sāk skanēt krūzīte. Jeb krūzīte sāk jodelēt. Man paliek bailīgi, abi ar vīru saskatāmies, bet neko nesakām. Vērojam bērnu, bet šis ir labi tālu no plaukta un skaidri zinām, ka krūzi viņš aizsniegt nevar, un līdz plauktam ir kāds metrs. Viņš tam nav pieskāries. Pēc neilga laika krūzīte atkal sāk skanēt. Nebija pagājusi pat minūte. Man jau zosāda pa visu ķermeni, bet turpinu tā arī stāvēt. Bērns sasmejas un turpina sēdēt. Es neliekos mierā, eju samīļoju bērnu un jautāju ar ko šis runā. Protams, atbildi nesagaidu. Kārlis tik turpina spēlēties, bet šoreiz jau ar savām mantiņām. Nekas nav bijis un nekas nav noticis. 

Lieki piebilst, ka krūzīte sāk skanēt tikai tad, kad tā tiek pacelta no kādas virsmas gaisā. Viņu var bīdīt vai stumdīt, bet tā pati par sevi vienkārši nevar sākt jodelēt, ja to neviens nepaceļ.

( Krūzīti mums atveda kaimiņi no Šveices)

Vai tiešām bērni redz to ko neredzam mēs? Vai var ticēt pārdabiskiem spēkiem?

Iespējams, ka mājās ir kāds kas ar bērnu spēlējās arī bez mums, un tas liek aizdomāties.