26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Fejiņa ir īsta pūce. Vakaros var iet gulēt ap pusnakti, jo īstā dzīve sākas tikai tad, kad citi aizgājuši gulēt. Un tā tas bijis jau kopš viņas piedzimšanas.
Tagad, rakstot šīs rindas, sāku prātot, kāds bija mans dienas grafiks laikā, kad meitiņu gaidīju. Hm, neatceros, ka būtu sēdējusi līdz vēlai naktij, bet kurš gan to vairs atcerās.
Loģiski, ka šāda vēlā gulētiešana ir nogurdinošana, jo mamma, proti, es, arī kādreiz vēlas aiziet gulēt saprātīgā laikā, jo gulētiešana pusnaktī nozīmē, ka manam miegam ir atvēlētas maksimums 6 stundas, kas dažkārt šķiet daudz par maz. Vēl nogurdinošāku visu padara fakts, ka vakaros, kad Fejiņu lieku gultiņā un gatavoju miedziņam, meita paģēr, lai sēžu viņi visu laiku blakus, turu rociņu, paijāju un dziedu dziesmiņu... un tā līdz brīdim, kad viņa aizmieg. Nogurdinoši, ļoti nogurdinoši. Fejiņas pieprasošā daba nepieļauj izņēmumus – rociņa jātur, dziesmiņām jābūt, savādāk sekos nežēlīga kliegšana.
Bija dienas, kad sajutos tā, it kā man būtu pārbraucis ceļa rullis, jo apzinos, ka nākamajā dienā būs darbā svarīgi uzdevumi, tā gribētos iet gulēt, vai arī vēl vajadzētu pagūt mājās padarīt 101 darbiņu, bet nekā. Sēdi un dziedi. Un, protams, turi rociņu. Pirmssvētku dienās pati saaukstējos, kā rezultātā tiku pie sāpoša kakla, kad padziedāt nav iespējams, tāpēc tikai ar mokām ik vakaru izspiedu vienu dziesmiņu, bet tad sekoja lielā kliegšana, jo vajag dziesmiņas, dziesmiņas, dziesmiņas! Izlikos par beigtu, līdz brīdim, kad apziņa „ko par to padomās kaimiņi”, ņēma virsroku, un es kāpu ārā no gultas, lai tupētu blakus Fejiņas gultiņai un, ja nevaru padziedāt, vismaz dungotu melodiju, turētu rociņu, lai tikai meita nekliedz.
Bet pirms pāris dienām vīrs meitas kaprīzēm pielika punktu. Biju saslimusi tik ļoti, ka viss, ko spēju, bija tikai gulēt, ne ēst, ne runāt, par dziedāšanu nemaz nerunājot. Loģiski, ka divgadniecei to nesaprast, vakarā sākās lielais aurošanas maratons, jo vajag, vajag, vajag... es no gultas neizkāpu, tā vietā pieslēdzās vīrs, kurš Fejiņai paziņoja, ka ir jāguļ. Tā nu viņa neapmierināta sēdēja savā gultā kliegdama nebalsī. Mana sirds lūza gabalos, bet es turējos. Kad histērija jau uzņēma maksimālo diapazonu, vīrs aiznesa Fejiņu uz vannas istabu nomazgāt seju un noguldīja atpakaļ gultiņā, neļaujot rāpties pie mums lielajā gultā, neļaujot bakstīt mani, raut man nost segu. Un tā arī viņa kliedzot aizmiga savā gultā. Protams, pa vidu dabūju trūkties arī es, jo, par spīti slimībai, jau grasījos padoties un kāpt ārā no gultas, lai sēdētu blakus Fejiņai, bet vīrs tikai noteica, ka tā nedrīkst, savādāk, viņa saprot, ka dancoju pēc viņas stabules.
Vakardien dziesmiņu nodziedāju tikai vienu reizi un devos gulēt. Fejiņa kliedza, bija neapmierināta, bet ļoti ātri aizmiga. Uz to vīrs noteica – re, sāk saprast, ka ar kliegšanu neko neatrisinās.
Šī situācija manī ieslēdz duālas sajūtas – no vienas puses, nevēlos, lai bērns nakts miedziņā ieslīgst raudot un kliedzot, no otras puses – arī es saprotu, ka nu jau ir par traku. Lai arī bērnam vajag mammu un es cenšos, cik vien ir manos spēkos, es nevaru stundām sēdēt pie viņas gultas un dancot pēc viņas stabules.
Kā zināms, ir ļoti dažādas pieejas, kā likt bērnu gulēt. Bet es vienmēr domāju, kā pati justos tādā situācijā? Kā būtu, ja ļoti gribētos, lai blakus ir mīļš cilvēks, bet viņš nenāk un tāpēc ļoti sāp sirds. Nez vai tās ir kaprīzes, tā ir cilvēciska vēlme. Protams, agrāk vai vēlāk jebkurš aizmieg, tikai jautājums, cik tas ir patīkami?
No savas pieredzes varu teikt, ka ir vitāli svarīgi bērnam ieturēt stingru režīmu bez jebkādām atkāpēm. Mēs jau no pirmās dienas zinājām, ka bērns ies gulēt 20:00. Un, ja pirmo vairāk kā pus gadu bija jāpasēž blakus, tad tagad jau ir pienācis laiks, kad meita pati saprot, ka ir nogurusi, paņem savu lācīti un iet gulēt. No noteiktā laika nekad neatkāpjamies, vai tie būtu svētki vai kas cits. Un nav jau jāiet gulēt 20:00, ja tas šķiet par agru. Svarīgi ir ievērot vienu laiku.
Bērni, tāpat kā mēs pieaugušie, pierod pie noteiktas rutīnas. Bet to nez vai ir prātīgi lauzt tik brutāli. Visam vajadzīgs laiks un liela pacietība. Ja pierasts pie vecāku klātbūtnes, kad iet gulēt, tad nav brīnums, ka to tik strauji mainot, bērns būs ļoti ļoti sarūgtināts. Tāpēc tas jādara pamazām. Ar katru vakaru aizvien mazāk un mazāk, līdz bērns labprātīgi pats iemigs. Un, kā jau iepriekš minēju, svarīgi ir neatkāpties no noteiktā laika. Tāpat arī, ja nolasa vienu pasaku, tad tas arī viss. Ja bērns lūdz vēl, tad mīļi jāpasaka, ka turpinājums būs rītdien un tagad ir laiks gulēt. Jo, ja vienreiz palasīs vēl vienu pasaku, tad kā lai bērns zina, vai limits ir viena pasaka vai tomēr var izlūgties vairāk.