Slimošanai nē!

Labdien!

Slimot ir grūti un nepatīkami gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Manam dēliņam teju, teju būs gads un seši mēneši. Ja godīgi, tad viņš ir ļoti veselīgs bērns, tā nopietni savā vecumā vēl nav slimojis. Grēks teikt, bet tā nu tas ir. Viņam ir bijušas trīs reizes iesnas un divas reizes paaugstināta temperatūra. Kad Raineram bija temperatūra, tad viņš bija pavisam mierīgs, nepārtraukti gribēja būt blakus mammai. Tad es viņam arī veltīju daudz vairāk uzmanības. Domāju, ka gadījumos, kad mazais slimo, vecākiem ir jābūt pacietīgiem un mierīgiem, kā arī saprotošiem un iejūtīgiem. Tas nebūt nav viegli, bet spēks ir jāatrod un jābūt bērnam blakus. Kur ņemt spēku? No iekšējām rezervēm, jo mazais jau neslimo katru dienu nepārtraukti vai divus mēnešu pēc kārtas. Kad Rainers bija apslimis, tad lielākos mājas darbus noteikti atliku uz vēlāku laiku, tie var pagaidīt, kamēr mazais atkal ir "uz pekām".

Es vēl neesmu strādājošā mamma, dzīvojos ar puisēnu mājās. Es varētu teikt, ka "slimošanas jautrība" mūsu mājās vēl tikai sāksies, kad Rainers uzsāks bērnudārza gaitas, kas būs pavisam drīz. Kaut gan dziļi sirdī es ticu un ceru, ka lielais slimības bubulis mums lepni paceltu galvu paies garām. 

Nezinu kā būs uz priekšdienām, bet pieļauju domu, ka ar laiku izveidosies savi slimošanas rituāli, bet tie noteikti nebūs saistīti ar puisēna ņemšanu vecāku gultā. Pieļauju, ka varēs vairāk skatīties multfilmas un mamma būs tā, kura sakārtos dēla rotaļlietas. Iespējams, ka mazais tiks lutināts ar garšīgām ņammām, kuras ikdienā tik bieži viņš neēd. 

 Un, ja nu reiz Raineru slimība noķers, tad blakus vienmēr būs mamma un tētis.

Jauku vakaru,

Ilvija.