19.04 14:00-15:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Mums 1 gads un 9 mēneši.
Mazulis iet bērnu dārzā kopš 1 gada vecuma un mums ir ļoti dinamisks ikdienas ritms šo visu dabūt gatavu.
Mums ēšana jau no paša sākuma ir bijis liels izacinājums, barošana ar krūti gāja kā pa kalniem un lejām. Un šobrīd arī ļoti variē, kāda mazulim apetīte. Ir dienas, kad ēdam, ir dienas, kad tikai strīdamies ap šo jautājumu. Jebkurā gadījumā manam mazulim ēdiens nav svarīgākais jautājums dzīvē.
Bet stāsts par ēšanu un sēdēšanu pie galda. Esmu mazliet strupceļā un nezinu, kā vispareizāk turpināt. Mums ir ģimenes apkārt, kuras ļoti strikti ievēro šo “sēdēšanu pie galda”. Ir ģimenes ēdinereize, visiem jāsēž pie galda līdz visi ir paēduši un tad tikai var doties prom. Jāēd ir visiem - vai tu gribi, vai negribi… Mūsu ikdiena šajā režīmā neiederas. Pirmā esmu mājās es ar mazuli un tētis nāk mājās krietni vēlāk. Līdz ar to tāda ģimenes sēdēšana pie galda nesanāk mūsu ikdienas rutīnā. Tad nu esam mēs divi vien, kuriem jāēd kopā vakariņas. Esmu vairākkārt mēģinājusi cīņu - kad ir gtava maltīte, jāsēž pie galda un ar mani kopā jāēd. Tur mēs abi esam bez nerviem, neviens nav paēdis, abi viens otru esam izlamājuši, godīgi sakot, jēga nekāda. Pēdējā laikā daru tā - sagatavoju maltīti, izstāstu, ka tagad mamma ēdīs un parādu pie galda, ka arī viņam ir sagatvota porcija. Ir reizes, kad viņš uzreiz vēlas sēsties pie galda un visu apēd, ir reizes, kad viņš atsakās. Paiet kāda stunda, 40 minūtes un bērns pēkšņi dodas uz virtuvi, apsēžas pie galda un vienkārši izēd visu auksto porciju. Bez domstarpībām, bez diskusijām un pat paprasa papildus porciju.
Ko jūs domājat par šo pieeju? Esmu jau dabūjusi komentārus par izlutināšanu un esam zināmā veida ķibelē, kad esam kopā ar šīm “strikti sēdošajām ap galdu” ģimenēm. Vai tiešām bērnam jāspiež ēst, kad viņš to negrib?
Jāpiebilst, ka našķus viņš man neprasa un neko citu viņš man nedabū, kamēr vakariņas nav paēstas. Un tad, kad viņš izlemj ēst, viņš sēž pie galda un zina noteikumus, kad nebūs nekādu turp un atpakaļ. Šeit vairāk ir jautājums, vai bērns pats var izlemt, kad viņš ēdīs.
@flower.of.hope - Paldies par dalīšanos pieredzē! Ļoti līdzīgas domas un sajūtas, lasot Jūsu komentārus. Laba sajūta nebūt vienai ikdienas cīņās! 😀
Kāda izlutināšana, apkārt bērnam nedanco. Ēdiens uz galda ir gribi ēd negribi ne un punkts. Domāju veselīgāk, man šobrīd grūti atradināt
četrgadīgo no ēšanas starplaikos, jo izēst šķīvi nespiežu, bet nereti pēc stundas vēders kurkst. Pasāku atstāt pusdienu šķīvī uz galda.
Manuprāt ļoti laba ideja. Cik daudz mammu necīnās ar šo problēmu, daudzas mammas tādēļ arī sāk barot pie telefona. Bet domāju ir daudz labāk, ka bērns tomēr pats jūt sāta sajūtu un arī kad ir izsalcis. Pietiek, ka dārziņā jāēd ar visiem kopā. Zinu, ka mazēdāju mammām tā ir cita problēma. Bet visumā mūsu paaudzei tomēr pārtikas netrūkst, problēmas ar pārāk lielu svaru ir biežāk nekā otrādi.
Man liekas, kā kopīga sēdēšana pie galda ir lieliska, bērni daudz apgūst un pavada kvalitatīvu laiku ar mīļajiem, bet nedomāju, ka tai būtu jābūt cīņai, tas nedod neko nevienam. Es tagad nožēloju, ka pataisīju ēšanu par cīņu... Pienāks laiks, kad bērns pats gribēs. Nedēļas nogalē kopīgas pusdienas vai brokastis abiem ar vīru un domāju mazais kaut kad pats sagribēs pievienoties.
Ļoti autoratīvai audzināšanai arī ir savi mīnusi, varbūt mazais ir tieši tajā brīdī aizņemts un nav laika ēst. Un netraucēti spēlēties ir ļoti svarīgi koncentrācijas attīstībai.
Ja šis strādā jūsu ģimenei, tad taču lieliski. Katram savs😉