Pieradumam liels spēks!

31. Jul 2019, 09:39

Nezinu kā tas bija gadījies, bet attapāmies, ka pēdējā laikā es lieku gulēt bērnu viena pati. Pa dienu saprotams, ka to daru es, jo tētis ir darbā. Bet vakaros, agrāk bija iegājies, ka to darām uz maiņām. Bet te vienā vakarā, kad tētis mēģināja nolikt Oliveru gulēt, mēs sapratām savu pieļauto kļūdu.

Bērns vairs negribēja, lai tētis viņu liek gulēt. Viņam vajadzēja tikai un vienīgi mammu. Raudāja, negulēja, cēlās gultā kājās un stiepa pretī rociņas, lai ceļ viņu ārā.

Iepriekš ne prātā būtu ienācis, ka mazais cilvēks var tik ļoti pierast pie kādas konkrētas rutīnas.

Šajās raudāšanas reizēs rezultātā tik un tā es viņu liku gulēt, jo savādāk viņš nebeidza raudāt. Sapratām, ka nu ir “auzas” un šis ar steigu ir jālabo.

Tagad jau vairākus vakarus mēģinām mainīt šos vakara rituālus, lai maziņais aprastu, ka arī tētis viņu liks gulēt, kā senāk.

Nedaudz bijām pametuši novārtā pasaku lasīšanu, tad nu tagad atkal esam sākuši viņam lasīt pasakas pirms miedziņa. Ir vakari, kad viņš ļoti smuki pēc pasakām aiziet čučēt ar tēti. Bet ir arī skandālu vakari. Sakožam zobus un turamies. Mēģinām ar viņu runāt, stāstīt, nomierināt. Citas izejas jau nav.

Katrā ziņā ir manāms progress. Ieviest izmaiņas ikdienas rutīnā nemaz nav tik viegli. Lai gan nē, ieviest ir viegli, grūtāk ir pie tām izmaiņām pieturēties un neatgriezties atpakaļ pie vecā, jo tā taču bija vieglāk un ātrāk. Mēs apzināmies, ka, ja pie katra mazākā protesta no bērna puses, mēs padosimies, tad vēlāk būs miljons reizes grūtāk ko mainīt.

Pēc mēneša noteikti būsim jau aizmirsuši šādu mini krīzītes posmu. Bet pirms dažām dienām mums tiešām likās, ka tas neizdosies.

Par labiem vecākiem būt nemaz nav viegli. Neviens par tādu nekļūst vienā dienā. Tikai piedzimstot mazulim, katru dienu viņu auklējot, audzinot, mēs mācāmies būt par vecākiem. Kļūdāmies, saprotam kļūdu, iegūstam mācību priekšdienām. Un tā katru dienu. Jo mēs taču katrs vēlamies būt savam bērnam vislabākais vecāks. Piemērs, paraugs.