17.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ievadā gribētu nedaudz ieskicēt manu motivāciju rakstot šo rakstu - pašsaprotami, ka negribu kādu mācīt (bet no padomiem neatteikšos!), tomēr gribu padalīties ar vienīgo pieredzi kāda man ir, jāatzīst, nemaz ne tik vieglu!
Grūtākais šajā notikumā, šajā milzīgi milzīgajā solī - "izdzīt" mīļo mazuli no savas gultas, atstāt rītus bez ilgajām bučām un atkārtotas ieslīgšanas miegā abiem kopā, sajust mazās rociņas naktī apķeroties ap kaklu un sajusties TIK ļoti labi.. Jā, jūs droši vien jau nojaušat, ka grūtākais bija tikt galā ar sevi, pārkāpt pāri sev un drusciņ arī savam egoismam un miegam!
Šī ķecerīgā ideja radās pēc nedēļu ilgas ciemošanās laukos - atgriežoties mājās būs jau drusciņ aizmirsies, ka visi gulējām vienā gultā un varēsim mēģināt piedabūt Miķeli pārcelties uz savu gultu, kas skumst jau labu laiku!
Pirmajā pusdienlaikā tētis tēloja, ka iziet no mājas un mamma, izturību sasmēlusies, ar Miķeli devās uz gultiņu. Pirmais fiasko - bērns stāv gultas galā, bļauj nebalsī, rāda ar pirkstiem uz durvīm un sauc teta, teta! Ok, mainam lēmumu un tētis nāk pie mammas, guļam abi un Miķelis savā gultiņā! Pirms tam ik pa laikam ienācu ar viņu kopā istabā un stāstīju, ka pusdienlaiks būs jāguļ savā gultiņā, tomēr arī tagad viņš negribēja pieņemt šo domu, stāvēja gultas galā un brēca. Ieņēmām nogaidošu taktiku, lai pacīnās ar sevi, pēc laiciņa samīļosim un mēģināsim vēlreiz. Nesagaidījām īsti pirmo piegājienu, kad pats nāca mīļoties. Tā nu iepazīstinājām ar draugiem un spilvena biedriem lāci un sunīti, kurus Miķelis labprāt padzirdīja, sabučoja un tad izmeta no gultas. Pirmā cīņa ilga vismaz stundu, pat tad, kad sarunājām, ka galvu liks uz spilvena, tik un tā pa laikam cēlās augšā, lai padarītu ko citu! Vakara cīņa bija diezgan līdzīga, tikai bļaušana gultas galā īsāka! 2:0 vecāku labā!
Nu aiz muguras 6 iemigšanas reizes gultiņā, histēriska bļaušana vairs netiek pieredzēta un brīžiem var sarunāt, ka noliks galvu uz spilvena, tomēr tā gudrā galva visu laiku izdomā kādu nedarbu, kāpēc tik un tā celties! Šobrīd aizmigšanas laiks ir kādas 40min! Kas ir pārsteidzoši - viņš nekāpj mūsu gultā, lai gan to noteikti varētu izdarīt, jo gultai tuvāk esošā mala ir nolaista zemāk! Tas pasaka diezgan skaidri to, ka 1,3 gadnieks ir ļoti gudra būtne! Šobrīd - gudra un aizmigusi, urā!
Lai veicas visiem vecākiem katrā lietiņā, ko nākas mazā cilvēka dzīvē izmainīt! Nejūtieties vainīgi un samīļojiet raizbainiekus(ces)! :)
Paldies!
Es domāju, vismaz līdz pusotram, ideālā gadījumā līdz 2 gadiem (ja bērns gribēs) piedāvāt krūti. Cik saprotu, naktis ir tās, kas krūtsbarošanā paliek visilgāk.
Gribēju vēl piebilst, ka Miķelis visu nakti nenoguļ, bet mūsu gultā esot dīdījās un īdēja vairāk! Tagad kādu reizi uzmostas, uzlieku roku uz muguriņas un guļ tālāk vai arī padzeras ūdeni un guļ! 😀
Arī man bija trakais ēdājs, no 5 mēnešu 1 nedēļas vecumam līdz 1 gada un 1 nedēļas vecumam (laiks, kad vienojāmies, ka nu būs gana mammas pieniņš!) ēda naktī kā minimums 3x, bet citreiz man likās, ka 30x!! Tāpēc arī ņēmu gultā, jo tā bija ērtāk un kā vēlāk izrādījās, arī foršāk un mīļāk! Es nospraužu pa vienam mērķim - sākumā tikām vaļā no krūts ēšanas naktī, tad no knupīša (pat ne speciāli) un tagad laiks atgriezties savā gultā! Mūsu gadījumā radināt savā gultiņā un to apvienot ar krūts ēšanu būtu bijis nereāli, jo ja nedabūja pupiņu, tad skandāls garantēts! Bet tā kā katrs gadījums citādāks - mēģināts nav zaudēts! 😀
P. S. Tā ir MANA izvēle ļaut bērnam zīst krūti! Pārmetumus par šo tēmu varat paturēt pie sevis.
Paldies par pieredzes stāstu!
Gribu tikai noskaidrot - Vai šobrīd vēl barojat bērnu ar krūti?
Arī mēs gribētu atgūt laulības gultu, bet, diemžēl, mans miegs naktī ir spēcīgāks par to. Bērns gulēja PATS savā gultiņā, aizmiegot pašam no 1 mēneša līdz apm. 10 mēnešiem. Nezinu, vai vainot vakcināciju, bet pēc pošu reizes uz 10 mēnešiem (mums tas kalendārs ir stipri izmainījies), bērns sāka celties pa naktīm. Un tā katru nakti ceļās 3 - 10 reizes un ĒD krūti. Principā paēd un guļ tālāk. Loģiski, ka man vienkāršāk ir gulēt kopā ar bērnu.
Tad nu gribu saprast, vai tik veiksmīga pieredze ir arī naktī-ēdošajiem bērniem vai tiem, kuri visu nakti noguļ? 😀