Miega elektroencefalogrāfija bērnam? Īsts pārbaudījums gan mazajam, gan mammai

Pagājušajā nedēļā beidzot sagaidījām savu pierakstu uz miega elektroencefalogrāfiju, uz kuru Fejiņu biju pieteikusi pirms kāda laika. Kas tas ir par zvēru un kāpēc vajadzīgs? Varbūt atceries manu stāstu par to, ka Fejiņai dažkārt uznāk savdabīgas lēkmes, kad pilnīgi bez iemesla mazā kļūst zila, ļengana, nokrīt uz grīdas un neelpo. Tāda arī kādu laiku viņa var nogulēt, savukārt es tajā brīdī no uztraukuma un bailēm esmu gandrīz vai gatava aiziet ar sirdi. Pirmajās reizēs jo īpaši, jo tad šādas lēkmes man šķita neizdibināmas un nesapratu, ko darīt. Tad pēc konsultācijas ar ģimenes ārsti man bija jau ieteikumi, kā rīkoties. Piemēram, kad Fejiņai atkal uznāk lēkme un viņa pamazām sāk atslēgties, es viņai sejā pūšu elpu, šļakstu ūdeni vai knaibu rociņas, kājiņas, tādējādi nepieļaujot, ka viņa pilnībā atslēdzas.

Neiroloģe vizītē teica, ka Fejiņa ir pilnībā vesela un tas ir tikai veids, kā viņa iemācījusies manipulēt ar pārējiem, kas ar laiku pāriešot. Taču, lai būtu pilnībā droši, ka nepalaidīsim gadām kādu nopietnāku slimību, daktere nolēma veikt EEG. Ko tas nozīmē, pastāstīšu tālāk.

Mums tika pieteikts, lai iepriekšējā dienā pirms EEG cenšos vakarā pēc iespējas ilgāk Fejiņu noturēt nomodā. Teikšu, kā ir. Tas bija ļoti grūti, jo mazā pēdējā laikā sākusi vakaros iet gulēt ātrāk. Vīrs jau gulēja, dēls arī, es centos uzturēt Fejiņā jautrību un nepieļaut, ka viņa aiziet gulēt. Bet ko Fejiņa? Pati paņēma savu sedziņu, ielīda savā gultiņā un... saldi aizmiga. Tā kā bija dažas minūtes pirms 23.00, tad ļāvu bērnam vien gulēt. Protams, ka arī šovakar nostrādāja Mērfija likums, jo tad, kad vajag ātrāk aiziet gulēt, Fejiņa ir gatava dancot kaut vai līdz pusnaktij, bet, kad jāpaliek nomodā ilgāk – še, Tev!

No rīta Fejiņu modināju jau 7.00 (tā bija ieteikusi neiroloģe, proti, pārbaudes dienā mazulis jāmodina augšā agrāk, lai uz pārbaudes laiku nāktu miedziņš). Ritēja minūtes un stundas, bet Fejiņa kļuva aizvien miegaināka un sagurušāka, tāpēc, lai gan pieraksts uz pārbaudi mums bija 12.00, devāmies ārā no mājām ar ļoti lielu laika rezervi, jo Fejiņa pati rādīja, ka vajag kāpt ratos un iet laukā. Ja vajag, tad vajag. Ieliku somā savu un Fejiņas ID karti, neiroloģes nosūtījumu uz pārbaudi, kā arī dvielīti un saldinātu dzērienu mazajai.

Nonākuši bērnu slimnīcā, pie kabineta durvīm gaidījām savu kārtu. Lai gan pa ceļam pilnā balsī sarunājos un dziedāju, lai tikai Fejiņa neaizmigtu, slimnīcā no miedziņa vairs nebija ne miņas. Mana mazā dāmiņa skraidīja apkārt un ķiķināja, tāpēc medmāsa, iznākusi no EEG kabineta, dusmojās, ka šis bērns jau negulēs. Nelīdzēja mans arguments, ka viņa šorīt cēlusies speciāli agrāk un pa ceļam jau knapi cīnījās ar miedziņu, kurš ņēma virsroku. Pēc mirkļa māsiņa atgriezās pie mums gaitenī ar šļirci rokā. Tajā – biezs, rozīgs šķidrums. Miega zāles. Paņēmu Fejiņu klēpī, lai viņai varētu mutē ielaist miega zāles, bet bērns ļoti pretojās, lielu daļu zāļu iespļāva man sejā. Nelīdzēja ne mans piedāvātais saldinātais dzēriens, lai to varētu uzdzert uz zālēm, ne arī māsiņas stingrā roka, turot Fejiņu ar spēku. Es par teiktu, ka turēšana ar varu visu padarīja vēl trakāku, jo Fejiņa ārprātīgi satrakojās, pēc māsiņas aiziešanas kliedza, ārdījās un vārtījās pa slimnīcas gaiteni. Jutos pilnīgi bezspēcīga, jo rokās mazā neļāvās sevi ņemt. Tiklīdz paņēmu rokās, sākās vēl lielāka kliegšana, spārdīšanās un izlocīšanās no manām rokām. Tā pusstundu nomocījāmies, līdz visbeidzot medmāsa mūs aicināja iekšā kabinetā, norādot, kur un kā jānogulda Fejiņa, kad viņa aizmigs.

Vai viņa aizmiga? Loģiski, ka nē. Turpināja ārprātīgi kliegt, vārtīties pa grīdu, histēriski ķērkt. Ne rokās paņemt, ne samīļot un nomierināt. Pilnīga bezspēcība. Pa vidu, protams, varēja manīt, ka Fejiņai nāk miegs, bet kas to lai zina, vai tas no zālēm, vai vienkārši tāpēc, ka nogurums. Vēl pēc pārdesmit minūtēm redzot, ka Fejiņa nav nomierinājusies, māsiņa nolēma iedot vēl vienu porciju miega zāļu cerībā, ka tās šoreiz netiks izspļautas. Loģiski, ka Fejiņu atkal ar spēku turējām, viņa rāvās ārā, pretojās, toties zāles šoreiz neizspļāva. Pēc ārprātīgas trakošanas un kliegšanas pamazām nogurums ņēma virsroku pār Fejiņu. Viņa beidzot ļāvās sevi paņemt rokās un it kā iemiga, taču, tiklīdz gribēju viņu nolikt uz kušetes, uzreiz pamodās un kliedza.

Pirmo reizi jutos tik bezspēcīga. Pēc ilgas, ilgas mocīšanās beidzot izdevās. Fejiņa bija aizmigusi un medmāsa ieradās, lai Fejiņai pie galvas piespraustu 20 elektrodus. Kamēr tos visus vadiņus piepsprauda, pagāja labs laiciņš, jo vienubrīd Fejiņa miegā sakustējās un viss darbs bija vējā, vadiņi nokrita... taču nākamajā reizē viss izdevās.

Tā mazulīte ar vadiņiem galvā nogulēja 40 minūtes, kuru laikā tika veikts viņas galvas smadzeņu garozas šūnu (neironu) biolektriskā lauka pieraksts. Pēc 40 minūtēm visi vadiņi tika noņemti, Fejiņa pamodināta. Mazulīte izskatījās ļoti sagurusi, apjukusi, ejot mājup visu ceļu klusēja un ļoti ātri atkal aizmiga, pēc tam noguļot līdz pat 17.00 vakarā.

Lai gan līdzi bija jāpaņem dvielītis, lai pēc procedūras varētu noslaucīt smērīti, kas tiek uzklāta uz galvas ādas, lai vieglāk piestiprinātu elektrodus, mēs to varējām līdzi neņemt, jo Fejiņai ir gari mati, visa smēre bija saķipusi tajos, tāpēc mazulīte izskatījās gluži kā troļļu meitene no multenītes, un ar dvielīti tur neko nevarēja noslaucīt.

EEG rezultātus ir pāris dienas jāgaida, tāpēc par to, kas tajos būs teikts, kādu citu reizi.

Kopumā pārbaude mums aizņēma aptuveni 2 stundas