Mamma mīļa

Šīs dienas sākumu es pavisam noteikti nevarētu dēvēt par pozitīvu. Mani darba dienu rīti ir saplānoti līdz sekundes simtdaļai, tāpēc katra novirze no plāna rada papildu stresu – ja laicīgi bērni nepaēd, laicīgi neiztīra zobus, laicīgi neapģērbjas, laicīgi neizejam no mājām, laicīgi nenonākam dārziņā un es nepagūstu uz transportu, lai nenokavētu darbu. No rītiem dažkārt esmu uzvilkusies. Es pat esmu savu modinātāju jau pārcēlusi uz agrāku zvanīšanas laiku, bet tas nemazina rīta steigu.

Neliegšos, ka es apskaužu tos, kuri no rītiem nesteidzīgi malko svaigi spiestu apelsīna sulu, piekožot siltu kruasānu un lasot grāmatu. Tas ir sapnis nevis realitāte, vismaz manā gadījumā. Nu, varbūt es vienkārši esmu totāli slikta laika plānotāja, var jau būt.

Šis rīts nebija izņēmums, jo dēls bija izdomājis pārbaudīt manus nervus un neatsaukties uz lūgumu iztīrīt zobus. Viņam tas šķita smieklīgi, man nemaz. Beigās abi sastrīdējāmies un viņš ar mani nesarunājāmies.

Sajutos tik slikti, ka rokas nolaidās, bija sajūta, ka diena būs vissliktākā no visām, jo viss ir sagruvis jau pašā saknē vēl pirms plkst. 7.00 rītā. Apsēdos pilnīgi bezspēcīga, dēls ar mani nerunāja, bet tad pienāca viņa. Mazā Fejiņa pienāca pie manis, apskāva un savā čiepstošajā balstiņā noteica „Mamma mīļa”. Acīs laimes asaras un tajā brīdī sapratu, ka viss būs labi. Es esmu laba mamma. Protams, ne vienmēr man viss izdodas kā pēc grāmatas, bet es cenšos. Un augstākais novērtējums ir mazā ķipara teiktais, ka viņa mamma ir mīļa. Mēs taču zinām, ka bērni nemelo. Viņi saka to, ko domā.